šodien staigājos. varbūt vienīgais jēdzīgais, ko šodien vispār izdarīju. un es atkal iemīlējos debesīs. tikko satumsušajās skaidrajās debesīs.
vispār jo dienas, jo vairāk gribās tās vasaras, kuras pavadīju pa laukiem, alkstot brīdi, kad atgriezīšos pilsētā - dzīvībā. šobrīd gan ir nepārvarama vēlme pazust no šīs dzīvības. gribās vietu, kur laiks apstājas, kur Tu vari aiziet pāris metrus no mājām un būt "savā vietā". iet bradāt pa kaut kādiem laukiem/pļavām, lai vāzē ieliktu tieši to tur tālumā augošo lauku puķi. vai vienkārši tik sasodīti kasīt kājas nātru dēļ. vai atkal bļodā, kā jau katru vakaru, mazgāt pa lauku sadurstītās kājas. un, ejot gulēt, vēl tvert pēdējo no krustmātes iedotās grāmatas, ko viņai esmu palūgusi. gribu no rīta ar mokām celties uz braukt pie ōmes, lai viņai palīdzētu nolasīt ogas.
eh. bet man ir prieks arī par to skaistumu, ko dod pilsēta naktī. tā vismaz dod to mierinājumu, ka arī šeit kādā diennakts daļā var būt skaisti.
un es vairs negribu runāt par emōcijām, sajūtām, attiecībām kā tādām. im done with this. ir svarīgi izrunāt, bet, kad izrunāts, to vairs cilāt nevajag. nevajag vairāk jautāt. es neatbildēšu. kategōriski atsakos. esmu apmaldījusies pati sevī, sōu ļaušu sev vispirms pašai tikt skaidrībā.
un es rīt mēģināšu piecelties.