istaba vēl joprojām izskatās pēc karalauka, kur tikko izgudrotā ātōmbumba ir uzsprāgusi. vajag savākt. bet tagad taču nē - tur vaig skaļu mūziku fōnā, vismaz man. un man jau atkal sāp pirksts, tas uz kura žetōns stāv - jā, es spēlēju ģitāru. tā ir, ka tik maz to spēlē - ar laiku rokas atrod no šīs burvīgās aizraušanās. un vēl man rokas izskatās kā no laukiem izlēkušam skuķēnam [mellenēs!]. bet tie visi ir nieki. vieni sasodīti nieki.
ak, jā! es atkal mācos. mācos mīlēt. mīlēt pasauli.
un vispār es beidzot pabeidzu. un varbūt arī pabeigšu to, ko pirms tik sasodīti daudz gadiem iesāku.

 "Ikvienam no mums pašam vajadzēs izraudzīties savu ceļu cauri ērkšķainiem krūmiem, nekad nešaubīgi nezinot, kas ir Labais, un meklējot to vēl un vēlreiz, lāgiem kļūdoties un sākot visu atkal no sākuma. Ikvienam no mums vajadzēs laipot starp godu un negodu, jo ceļi, kas ved uz gaismu, būs iejukuši putekļos un dubļos, un savu reizi vajadzēs līst rāpus, lai nozaudēto taku atkal atrastu. Mums visiem vajadzēs iemācīties pēc kritieniem atkal celties kājās, jo tie varoņi, kas nekad nepaklupa, jau sen ir zuduši Nāves valstībā, bet te esam palikuši tikai mēs. Katru vakaru pēc saulrieta mēs sarēķināsim, cik drosmes un gļēvuma bijis šai dienā, un, ja gods būs ņēmis virsroku pār negodu, mēs teiksim, kā šī bijusi laba diena."
(Silvana de Mari.)