laukā traki vējo. un ik pa brīdim arī debesis raud.
vispār iešu tūdaļ tīrīt burkas, sakārtot to visu. mantas būtu jāsāk vākt. it kā jau nekur tālu nebraucu, bet tomēr.
jā. palasīju vecos ierakstus no 12.klases. cik ļoti es tajā laikā gribēju aizbraukt. kā gaidīju mirkli. bet tagad. tagad gribās citur. it kā esmu prom, bet gribās citur. it kā nav tā naida apkārt, bet es vairs neesmu es brīžiem. kaut kā nemanot bez tās trakās dzīves esmu sevi pavisam noslēgusi. vismaz pagājušajā gadā. jāmēģina atvērties. pašai sev jau pirmām kārtām.
patiesībā cik daudz emōciju mēs noslāpējam, paslēpjam aiz ikdienas smaida, vienkārši izslēdzam, it kā pievēršoties kaut kam jaukam. es jau atkal tā daru. saprotu, ka tie emocionālie uzplūdi nav varbūt gluži pamatoti, bet tai pašā brīdī kamēr iekšā sirds ir gatava izraudāt visu pasaules sāpi, es varu sēdēt un smiet un runāt par random lietām, pati apmānot sevi.
bet ir jau arī labi. man prieks, ka šobrīd dzīvīte ir tāda, kāda viņa ir. ik katram mirklim ir sava nozīme.
un es pateicos par to kas man ir dots šobrīd, par katru cilvēku, par katru dzīves mirkli!