falala, svētku [ne]sajūta.

sen še nav būts. gandrīz (bez vienas dienas) gads.
bet ko nu te ievadot. aiziet, pie lietas!
vārdu sakot, es nekad tā īsti neesmu sapratusi to, ko cilvēki (t.i. draugi) domā, sakot man, ka, nu, re, nu jau, mīļā, viss sen ir nokavēts, re, Tavi draugi jau visi sen pa pārīšiem, saprecējušies/ soon-to-be-married, un vispār Tu šeit neiederies. labi, to pēdējo frāzi vēl neviens nav izspēris. bet tā loģiski domājot, no visa tā blāķa, ko reizēm saklausu, to tā varētu izspriest.
reizēm man šķiet, ka cilvēki ir aizmirsuši, ka nav jau tā kā ejot pēc krējuma uz veikalu - paskaties plauktā un ņem to, ko vēlies (vai vismaz labāko, kas tajā vietā atrodas). reizēm, goda vārds, šķiet, ka visiem liekas, ka man vienkārši ir jāaiziet uz kādu bodi un "jāiegādājas" pirmais pretim nācējs. bet var jau būt, ka tā ir arī jādara un es vienkārši esmu nejēga. (un šim apgalvojumam es labprāt piekristu, ja vien cilvēki arī izturētos konstanti pret mani kā pret nejēgu - neko neprasītu (kvalitāšu ziņā), neko neuzticētu, vārdu sakot, liktu svētā mierā. bet tā jau, nu, gluži nav. nē, nē - man, tāpat kā visiem citiem vulgaris ir jāaug.)
protams, kronis visam ir vēl tā nedaudz apstāstīt, kā vecumdienās es vienītī miršu no garlaicības. (es nerunāju par tiem brīžiem, kad mūsu balsīs ieskanās sarkasma-pavilkšanas uz zoba-joka tonis. tie ir smieklīgi - tam nu es bez šaubām noteikti piekrītu)
reizēm (bet tas nu jau patiesi ir ļoti reizēm),reizēm man šķiet, ka šie cilvēki, kurus savā sirdī vēl turpinu dēvēt par draugiem, ņems un mani vienkārši atsijās kā nederīgu, ja man nebūs klasiskās pilnības - māja, vīrs un vismaz 3 bērni (lai pozitīvi sevi atražotu).


bet ko es ar šo visu domāju? vai es alkstu žēlošanas?
oi, nē - te nav ko žēlot. vienkārši likt mierā. bez frāzēm, kas liktu iet uz "veikalu".
man patiešām šķiet, ka ir tā, kā vajag būt.