mājas. it kā. tā katru reizi. vienmēr skandāli. vienmēr mammai arvien trakāk. un man šķiet es sāku jukt prātā.
un vienīgās dusmas, ko spēju just, nepārtraukti mijas ar sāpēm. varbūt arī tāpēc es nespēju būt tik dusmīga, kā vajadzēja būt marka drāmā. es vienkārši neesmu jutusi tādas dusmas. smieklīgi, pat dusmas var būt dažādas. hā.
un es pat nezinu, vai tā tukšuma sajūta ir tāpēc, ka man patiesi ir vienalga, vai arī es tik sasodīti labi esmu iemācījusies iespraust austiņas ausīs un izlikties, ka nekas nav noticis, ka viss ir kārtībā.
un atkal esmu ierakstījusi kaut ko nomācošu. kāpēc gan es nerakstu par tik sasodīti skaistām dienām, kad rimi satiec spāni, kurš meklē kaut ko sāļu. par dienām, kad šķiet, viss būs labi. kāpēc? kāpēc gribās izteikt tikai brīžus, kad gribās ieslēgties kaut kur, ielīst, lai neviens neredz un sākt raudāt. atlaist. bet nedrīkst. nedrīkst arī domāt par tādām lietām. kā jau zināms, esmu stipra. un man absolūti neinteresē pārējie. patiess egoists. ar smaidu līdz ausīm.
turpinām dauzīt īkšķus pret ceļa akmeņiem. jeijā! varbūt kādreiz pienāks asfalts. bet nē. es negribu asfaltu.