šodien atkal gribās kliegt. uz visiem un par visu.
un gribās, lai saprot, lai pielec, lai aizdomājas, ka tur vairs nav māju. nav, kur palikt.
bet tas jau tā. kārtējie dzīves sīkumiņi.
un ko gan var vēlēties no pasaules, kura skrien, lec, dzied un tajā pašā brīdī runā pa telefonu. kurš gan vairs ieklausās dabā? kur nu vēl sirdī. un prātā.
bet šodien nezinu, kur lai paliek. kur gribētos palikt. šodien gribās būt vienai. un savā vietā. nevis svešā. ha. bet pat tādi nieki man šodien nepienākas.
būtu vismaz citi cilvēki, citas lietas, vienkārši uzmestu. paliktu šeit, izslēgtu telefonu un visus sūtītu uz podu. bet te tā nevar. un sajūta tāda, ka esi bezgalībā, kurā nebūs Tev justies labi. it kā jušanās labi būtu noziegums. grēks.
bet tā jau notiek, pāriet un norimst...