neaizgāju uz kori - rīta kakla sāpe mani nedaudz sabiedēja. bet za to pirmo reizi pēdējo mēnešu laikā uz mājām nācu smaidot un priecājoties, ka man tik daudz ir dots.
bet vispār kaut kad šīs briesmīgi emocionālās nedēļas nogales laikā sapratu, ka gribās vienkārši tā ieritināties un justies vajadzīgai, nē, drīzāk justies pasargātai. jā, tā laikam drīzāk. lūk, gribās būt vienreiz sievietei, sasodīts, nevis terminatoram!
ai, vispār gribās, lai tik ļoti nesarežģīju.
bet tā jau viss ir kūl, viss ir tā, kā tam jābūt. pat mana drausmīgā emocionalitāte patiesībā ir visai normāla un parasta lieta šobrīd. tikai neierasta. ļoti neierasta un nepierasta man.