Nebiju dzēris Cido multiaugļu sulu padsmit gadus. Sanāca pagaršot šodien - jēziņ, tāda pārsaldināta, lēti garšojoša dzira. Atceros, ka savulaik Cido multiaufļu sula bija īpaša ar savu balansēto garšu un t.s. fruit pulp, ko tā saturēja. Es līdzīgu multiaugļu sulu neesmu baudījis.
Cibas kontekstā viens no mulsinošākajiem aspektiem ir atklātības līmenis šauros griezumos - mani vienmēr pārsteidz tas, par ko jūs (mēs) esat gatavi runāt un stāstīt vissīkākajās detaļās, bet par ko tajā pašā laikā nerunājat vispār un klusējat. Es to pieņemu kā specifisku šī medija īpatnību, jo citur ir savādāk - sākot no influenceru samākslotajām ikdienām, mākslas vārdā izrādītajām privātuma tiešraidēm un beidzot ar pavisam un galīgi personiskām dienasgrāmatām, kas tā vai citādi nonāk pie lasītāja (lielisks piemērs ir Ludviga Vitgenšteina šifrētā kodu valodā rakstītās piezīmes 1. pasaules kara ierakumos, kur viņš piefiksē, cik reiz ir masturbējis). Cibā ir lietas, par kurām ir nepieciešamība runāt tā, kā tu nekur citur nerunātu, bet tomēr paliek lietas, kas netiek izstāstītas. Viena no tādām lietām, par ko viegli tiek stāstīts, ir atzīšanās vājumos - nevis vājībās, bet tieši tajā, kas var kalpot par iemeslu ievainojamībai. Man šķiet, ka to nosaka neapzināta vēlme "tik vaļā" no kaut kā (biežāk to izmanto sievietes, lai gan Cibā es nemēdzu piefiksēt, kāda dzimuma pārstāvis ir tas, kurš raksta) - uzrakstīt šeit par to, kā (ļoti detalizēti) slimo bērni, kavējas mēnešreizes, nomoka psihiskas problēmas, kāds nodarījis pāri, pasaule un konkrēti kaimiņi ir maitas, taču ļoti reti nākas lasīt par tikpat intīmām un slēpjamām lietām, kas ir potenciāli "pozitīvas", piemēram, ir tik maz ierakstu par iemīlēšanos un tām neskaidrajām, trauslajām sajūtām, kas taču arī mūs padara par būtnēm ar novilktu ādu. Vai kaut ko citu.
Es jums varētu izstāstīt kaut ko ( ... tālāk ... )
Latvijas radio: "Iespējas palīdzēt Ukrainai šobrīd patiešām ir daudzas un dažādas. Un katrs var izvēlēties sev saistošāko."
Tas brīdis, kad klasiskās mūzikas koncerta starpbrīdī blakussēdētāja pēkšņi pagriežas un saka: “Man patīk jūsu dzeja.” Un pēc pavisam īsas pauzes piebilst: “Mēs ar vīru reizēm lasām pirms gulētiešanas.”
Gandrīz katru dienu apraudos. Pie
manas mājas ir dzīvnieku fizioterapijas centrs, pilns pagalms pacientu. Reizēm skaļi kauc.
Lasot grāmatu "Skolotāji" atmiņā nāk tas, ka māte tiešām man ir centusies iemācīt gandrīz visu, ko prot.
Viņa ir strādājusi, hronoloģiskā secībā:
par vietu ierādītāju kino
par mūzikas skolas skolotāju
par instrumenta spēlētāju (čells un klavieres)
par žurnālisti
par notāru biroja darbinieci
par pasniedzēju JVLMA
par projektu vadītāju
par muzeja darbinieci
Taču visu dzīvi viņa gribēja nodarboties ar zinātni. Tikai muzejā mazliet, apmēram 5-10% apjomā, amata aprakstā bija ietverta zinātniska darbība un piedalīšanās konferencēs.
Man pašam nav bijis tā, ka es būtu visu mūžu gribējis kaut ko vienu.
Bērnībā gribēju būt matemātikas profesors.
Pēc tam programmētājs.
Pēc tam angļu valodas skolotājs.
Pēc tam pasniedzējs augstskolā.
Par šaha treneri sāku strādāt, jo vajadzēja naudu.
Arī datorus laboju ilgu laiku, jo tā varēja relatīvi viegli nopelnīt.
Ar tulkošanu pelnīt ir sanācis minimāli, taču tulkot man ļoti patīk.
Šobrīd strādāt matemātikas metodikas izstrādē šķiet reāls mērķis tuvāko 10 gadu laikā.
Kad lietuviešu meitene intervijā jautāja, kas es esmu, atbildēju, ka mācu skolā 3 priekšmetus un rakstu grāmatas.
Man dzīvē vislielāko baudu sagādājusi garīgā attīstība un grāmatas, man šķiet.
Kad es paņemu rokā vērtīgu grāmatu, pat ja tas ir 1976. gada uzdevumu krājums kombinatorikā, mani pārņem sajūta, ka es esmu atradis dārgumu lādi ar briljantiem.
Šī sajūta man radās, kad iemācījos lasīt 4-5 gadu vecumā, un vienmēr ir palikusi.
Es gribu rakstīt grāmatas, kas sagādā BAUDU citiem.
Kafenē vēroju cilvēkus kā slīdošas bildes.
Divas krievienes lielās, ko kupiļi. Džemperis un zābaki ar zelta spīguļiem, gribas pateikt, ka neglīti, bet tad atcerējos, ka man ir "zelta" matu sprādze.
Vispār riebjas dzirdēt krievu valodu.
Tikko redzëju, ka Gaiļezerā ir laivu stacija, un nopriecājos, vienīgi pārāk mazs ezers, kur ta' airēsies.
Instā aksidentāli uzdūros burvīgam portugāļu grupas Cul-De-Sac skaņdarbam “Manequin”. Labākais sākas no 00:01:05. Dinamisks un vaibīgs postapanks (varbūt kādam ir atbilstošāka stila definīcija?).
par 4. līnijām:
"We don’t really do neutrality, the other side of our kindness is that we can be extremely mean."
Izskatās, ka rīt sāksies Irānas karš. Internets ziņo, ka ASV militāristiem šodien bija bagātīgas pusdienas - steiks, vēži, utt. Vēsturiski militāristi šādi tika baroti pirms kaujām. Kvalitatīvs ēdiens uzlabo morāli. Iespējams, cilvēks, kura pēdējā ēdienreize bija bagātīga, ar mierīgāku sirdi iet nāvē.
hei, nē, ar Ukrainas atbalstīšanu nepietiek, lai sevi uzskatītu par politisko pienākumu izpildījušiem.
Vakar 1.x biju jaunajā Depo uz vecajiem DzP.
Nevaru saprast.
Nav vairs mitro sienu smaržas.
2025. tik bieži biju uz DzP koncertiem, ka šoreiz nemaz īsti nekārojās iet,
bet bija patīkami, jo apdeiti ar jaunām skaņām.
Depo bišķi sterils.
Saskaņā ar preces neatbilstību regulai Nr. 1907/2006 XVII pielikuma 63. punkta 7. apakšpunkta prasībām, SIA "Jānis Roze" atsauc preci LAIMES PAKAVIŅI
Sapnī nezināma sieviete man stāstīja, kā samazināt ontoloģisko šoku, kas skars cilvēci, uzzinot, ka tā nesēž dzīvo radību tronī.
Navigate: (Previous 20 friends)
