3:40PM
treneris bieži atkārto, ka Kai ir darba suns, es teiktu, ka nedarba suns.
treneris bieži atkārto, ka Kai ir darba suns, es teiktu, ka nedarba suns.
She feels the world gradually slip inside her, first the streets, then the skyscrapers. As though from a distance she, herself, closes in on her body and slips inside herself. Her body glows, thickens, expands. But no, her body is the same. It is she who extends in all directions, who is both inside and outside her body. She feels present, feels visible in the world. She’s in the gestures of the body, in its movements. Her heart palpitations soothe her. She thinks of it as her guardian animal beating its wings inside her chest, soothing away the pain. She, the watcher, watches the inner dweller, and watches itself watching the others. She is full of people.
No reklāmas: “…un tad mana otrā pusīte nolēma mani iepriecināt.”
Ētikas un dharmas noriets, aklais dopamīnogēnais materiālisms, megakorporāciju kā despotisma warlords, kas klusiņām kaut kur fonā caur kuluļošanu, šantāžu, vardarbību ietekmē valsts varas augstākos pāratāvjus, kuri šajā norieta/kali yuga laikmetā ir trulākie savu hendleru rupori, kuri bez jebkādām morāles pazīmēm (bieži nàkuši no komunistu LPSR funkcionāru ģimenēm- senči nodeva tautu, tagad viņu kārta turpināt pilsīt savu žults karaļu mandātu.
Ko es vēlētos, lai civilizācija saprot par šo atnākušo tumsas laikmetu- ka tas automātiski nenozīmē ļaunuma triumfu, morāles roku absolūto nolaišanos un padošanos tumsai.
Es šo jauno ēru tveru arī no pozitīva skatu punkta- šis ir individualizācijas laikmets kā pretstats kolektivizācijai. Mērķis ir nomainīt OGLEKĻA dievu pret SILIKONA dievu. Taču vispirms cilvēcei jāpieredz mentāla transcendence. Un tā sākas katra indivīda apziņā. Jo apzinātāks indivīds ir (no skatu punkta “atvērtāks, ar mazāk kognitīvi-biheivjorāliem aizspriedumam, minimāli pakļauts sabiedrības un vienaudžu ietekmei, jo katrs indivīds vēl izteiktāk atradīsies savā mazajā info burbulī. Sevišķi, ja sistēmas, kas mums būtu atkal jādekonstruē gan jēdzieniski, gan fiziski - ar molotova kokteiļiem vienā un noasinātiem šķēpiem otrā.
Katra individualitāti alkstoša cilvēka pienākums šajā ērā balstīts uz viņu ieguldījumu savā garīgumā. Prāta un domas kultūrā.
Vien iemācoties pareizi spriest, cilvēks var sev viegli dekonstruēt šo realitātes pieredzes nomaiņu. Un paņemt sev no tā visa, ko vajag.
Tāpēc jau ir tas teiciens - SURF THE KALI JUGA. Tas nav skumju, kontenplācijas, nostaļģijas laikmets. Bet gan lēciens nezināmajā. A leap of faith, If you will.
Vakar gāju uz Rīgas Policijas Austrumu iecirkni. Jo Lauvam decembrī pazuda telefons. Aprīļa vidū tas mistiski atradās un tā nu es ka Lauvas likumiskais aizgādnis varēju doties tam pakaļ.
Starp citu - turiet telefona vāciņā čeku ar savu vārdu. Vai bibliotēkas karti. Tieši tā Policija sazīmēja, ka atradies Lauvas telefons - pēc viņa soda čeka bibliotēkā par kavētu grāmatas nodošanas termiņu.
Pats pasākums bija īss un patīkams, laipns policists (ar īstu ieroča uzkabi!) nodiktēja visu, kas jāraksta uz lapas, un izsniedza pazudušo priekšmetu.
Bet ko es gribēju pierakstīt šeit, bez diktēšanas - pa to īso laiciņu, kamēr es grozījos uzgaidāmajā telpā, tur ienāca trīs citi apmeklētāji. Vīrietis ar maisiņu, ko viņš vēlējās atdot konkrētam policistam (pēc visa spriežot, patronu čaulītes), nekaitīga paskata bārdainis, kam policiste skaidroja viņam piešķirto tuvošanās aizliegumu un iespējas to pārsūdzēt, un jauna, tumsnēja sieviete, kas no lapiņas nolasīja, ka vēlas rakstīt iesniegumu par bērn tēva vardarbību pret bērniem. Cik saprotu, no lapiņas viņa lasīja tāpēc, ka praktiski nerunāja latviski. Man taisni gribējās viņu apskaut un teikt, ka viss būs labi, ka viņai viss izdosies. Un vēlme ar kādu sarunāties krieviski man pēdējos gados uznāk ļoti reti.
Noskatījos "Kremļa burvis". Nu es nezinu, vai es esmu trula, vai pārāk labila, bet man tā liekas šausmīga filma. Gluži, kā lasīt "Dzīvnieku fermu", tikai nevis distopija, bet realitāte. Nu nekādi nevaru to nosaukt par Krievijas maigo varu. Kam ir jābūt cilvēku prātos, lai šis šausmas kādam spētu radīt simpātijas pret Putina valdīšanu.
Pati filma manuprāt ir diezgan laba, tikai galvenā varoņa pārāk maigā balss mani kaitināja. Džūda Putins brīžam šķita līdz šermuļiem reāls.
Atnākot no koncerta, pēkšņi atceros par vienu super mīļu Korn dziesmu no, ja nemaldos, Issues albuma. Here to Stay. Diezgan kompekss skaņdarbs priekš Korn. Tur daudz kas notiek un labi tiek maniuplēts ar vaibiem/vibrācijām, to attīstību, nomaiņu.
https://www.youtube.com/watch?v=pr3x7tS
Džarbo koncerts bija burvīgs - pavadīju visu koncertu ar acīm ciet, sēžot uz grīdas pie skatuves. Nenormāli kluss skaļās mūzikas koncerts. Fascinēja, kā viņa vienkārši aprāva enerģiju un pazuda no skatuves. Cilvēki vēl 10 minūtes pēc nespēja attapties, ka pieredze ir noslēgusies. Viņa ir īstākā pitone.
Dievs, raditājs, katrā būtnē ielika daļu no sevis, jo viņa omnipotence, bezgalība ir tik ierobežojoša un… neinteresanta. Tāpēc viņš izlēma ielikt daļu no savas godly energy bērnos - lai caur viņiem atkal pieredzētu, kas ir šī zemākas frekvenxes realitāte.
Vadoties pēc EU statistikas datiem, pēc 45 gadiem Latvijā katram 1 darba ņēmējam būs piesaistīts 1 pensionārs, par kuru būs jārūpējas no algas valsts nodokļu ieturējuma procentiem. Uz vienu darba ņēmēju būs viens vecītis vai večiņa.
Jūsuprāt, kāds varētu būt efektīvākais risinājums šīs valsts ilgtspējai cilvēkresursu jomā?
Baumo, ka Dienvidos un Orientā bērni tiek ražoti kā tādā Ķīniešu šķiltavu rūpnīcā. Varbūt mēs varētu izgudrot tādu dronus un robotus, kas varētu strādāt mūsu vietā? Vai iekarot Dienvidus un Orientu, vai vismaz kādu mazu salu, pakļaut tās pamatiedzīvotājus permanentai bondāžai mūsu elles ekonomikas mašinērijā?
Es pēkšņi visu sapratu. Tas notika vakar, kad es ar velosipēdu braucu pa Elizabetes ielu. Domāju, ka vienmēr atcerēšos to brīdi.
No noklausītajām sarunām: "Tūlīt vasara jau cauri, vēl tikai līgo un viss!" (divi palīgstrādnieki ar pieclitrīgiem krāsas spainīšiem rokās vārtrūmes krēslā)
Mani ierakstīja viesu listē uz rītdienas Džarbo konci. Mans mīļākais darbs ir viņas solo sākuma posms (Sacrificial Cake) pēc tam, kad Girā viņu jau bija formējis par amerikāņu vokālisti (kas ir kā pretnostatījums meitenei bez identitātes, kas viņa bija pirms tam).
Šodien iepazinos ar Latvijas tautas mūziķi Aivaru Hermani. Par laimi tobrīd nebija citi klienti, kādas 40 min nostāvējām vienā punktā un nopļāpājām par Latviju, mūziķu likteņiem, darba tikumu un citām vērtīgām tēmām.
Starp citu, viens no populārākajiem kritušajiem eņģeļiem ir Džefrijs Epstīns.
Navigate: (Previous 20 friends)