kaut arī es vienmēr niķojos pirms radu pasākumiem, činkstu, ka man besī, tomēr kaut kā pēdējā laikā šīs pasēdēšanas kļūst aizvien jaukākas. kopš mūsu ģimenes ir kuplinājušās ar jaunpienācējiem (es, Alvja brāļa draudzene, ar kuru man ir foršs kontakts, un nu jau mūsu atvasītes - Lūcija un viņas brālēns), vienmēr ir par ko parunāt un bērni ir nebeidzams prieka avots tādās reizēs. gandrīz vai gribas teikt, ka tādas radu būšanas un saiešanas dod to "normālā" sajūtu dzīvē. kaut kur jau tas pamats ir jārod.

cita starpā es priecājos, ka nepadevāmies kārdinājumam un Lūcei nenopirkām neko dāvanā, jo radi burtiski piegāza mums māju ar mantām. kādam laikam pietiks

lai jums gaišas Lūcijas!