Kā neviens muldēja

Kā neviens muldēja

[entries|archive|friends|userinfo]

simply

[	userinfo	\|	sc userinfo	]
[	archive	\|	journal archive	]

mainu savu nosaukumu!!	[Feb. 28th, 2004\|09:09 pm]
Turpmāk būšu atrodama zem simply_nobody (ja kādu tas interesē, protams.). Vēl nedēļu eksistēšu paralēli pēc tam nodarbošos ar sviestu tikai tur.
link	3 comments\|post comment

[Jan. 25th, 2004|01:48 am]

[	mood	\|	Kluss	]
[	music	\|	Mettalica - Turn The Page	]

Klusums gribot, negribot raisa manī pārdomas. Izliecos pa logu. Un vienkārši skatījos tukšumā. Klusumā, kas ir gandrīz pilnīgi mēms. Tas izraisa mieru, bet tai pašā laikā kaut kādu nedrošību. Ik pa brīdim var dzirdēt tālumā traucoties kādu pavēlāku braucēju, kas to lai zina kāpēc tik vēlu, tikai pats vaininieks. Klusums apņem mani, ievelkot mani sevī dziļi, dziļi, liekot domāt, ka tā arī vienmēr būs - mierīgi un klusi. Kaut nu tā būtu! Bet jau atkal parīt traukšos uz iestādi, ko nevaru ciest vairāk par agru celšanos. Iestādi, kurā nav brīv pat izteikt savu sasodīto viedokli, jo tāpat muti aizbāzīs. Ja neaizbāzīs - vēlāk nāksies dārgi maksāt. Vēl ko neciešu - liekulību, bet vēl vairāk neciešu sevi brīzos, kad nākas to darīt. Izdzīvošanas principi.

Sāku runāt par klusumu. Ja man kāds palūgtu klusuma definīciju. Es nespētu atbildēt. Es varētu tikai pateikt - izbaudi pats! To miera sajūtu, ko sniedz šī parādība (diemžēl, tik retā!), to nedrošību ko divos naktī izraisa vismazākais troksnītis, kas atskan aiz muguras. Bet atskatoties, ieraugi, ka tas bija tikai kāds nomaldījies celofāna maisiņš, klusītēm pasmejies par sevi.

Reiz kāds cilvēks man teica: "No klusuma un tumsas nevajag baidīties. Nevajag baidīties, ka tev var uzbrukt. Vajag domāt, ka tu pats tajā vari paslēpties." Labs domu grauds.

Visa dzīve sastāv no domāšanas. Un runāšanas. Un lielum lielajām nepatikšanām. Un patikšanām. Un no priekiem. Un no vilšanās. Un no kā tik vēl ne... Būtu grūti visu uzrakstīt.

Laikam jāiet nodarboties ar to, ko uzskatu par vienu no lielākajām laimes sajūtām, nekas cits nesniedz tādu atvieglojumu un mieru. Pat ne klusums. Tas ir miegs.

P.s.lapseenc, dodamies rītā vai nu snovot, vai arī uz Olimpiju.</span>

P.s.s. Ar labu nakti.

1 comment|post comment

Gribu smaidīt...

[Jan. 19th, 2004|10:12 pm]

[	mood	\|	Baisi labais	]
[	music	\|	Prāta Vētra - Es gribu smaidīt.........	]

Gribu spiegt, kliegt un lauzt krēslus aiz sajūsmas. Dīvaini, bet tik labs garīgais sen nav bijis. Teorētiski ne no kā. Salasījušies daudz un dažādi sīki prieciņi par ko priecāties. Visādi maziņi nieciņi. Bet tik un tā.

Pārliecinājos par savas mūžu vecās teorijas patiesumu, ka pēc lielas nelaimes nāk liela laime. Pēc mazas nelaimes - maza laime.

Atradu baigi lielo prieciņu savā dzīvē - snovošanu. Baigi jautrais pasākums. Tikai kā jau lapseenc teica, baigi visas maliņas sāp. Bet tas nav nekas salīdzinājumā ar gandarījumu un prieku kādu sniedz tā brīvība, ko var izjust. Nevaru vārdos aprakstīt to sajūtu, kad stāvu kalna galā un taisos laisties lejā... vismaz ne tagad, vakarā. Varbūt rīt varēšu.

Diena jauka. Viss jauki. Ceru, ka visi tie, kam sirsniņas tik skumīgas, kā bija man (vēl pavisam nesen, škiet), reiz apjautīs to pašu patiesību, ko apjautu šodien:

Smaids spēj dziedēt visas brūces!!!

Novēlu visiem to labāko, un ar smaidu uz lūpām, saku:...

(Gribējās uzrakstīt kaut ko gudru... njā, nesanāca:))

Trakaa

63 comments|post comment

par neko

[Jan. 9th, 2004|05:27 pm]

[	mood	\|	dīvāns (dīvains)	]
[	music	\|	suns	]

Pirmā sasodītā nedēļa pagājusi.
Beidzot, beidzot pirmo reizi šajā ziemas sezonā tikšu uz kalna, ar snoviņu pabraukāt.
Rīt baudīšu savas domas un vientulību. Nezinu, kā būs.
Šodien iešu nedaudz pamocīties pie jaukā onkuļa zobārsta. Negribu.
Tedis grauž grīdu. Gudri.
Es rakstu. Sakarīgi.
Laikam jābeidz. Prātīgi.
Jāiet laikam nedaudz pagulēt. Miegaini.
Lai laba nedēļas nogale. Veiksmīgi
Trakaa. Rakstiski.

5 comments|post comment

Pirmais ieraksts Jaunajā gadā

[Jan. 3rd, 2004|11:37 pm]

[	mood	\|	Tukšums	]
[	music	\|	Klusums	]

Laikam jau tad šim ierakstam vajadzētu būt stipri pozitīvam, jo kā Jauno gadu iesāksi, tā pavadīsi. Domāju, ka nesanāks.
Svinot un atzīmējot Jaunā gada pienākšanu konstatēju, ko tādu, ko nevajadzēja. Ko negribēju. Laba sirds un labi nolūki neatmaksājas. Varbūt arī, ka tikai man. Es patiesi centos. Es patiesi palīdzēju. Bet pēc tam dabūju pa purnu (netieši domāts). Un man sāpēja. Tik ļoti, ka 40 minūtes nosēdēju jūrmalā aukstās smiltīs. Apkārt bija tumšs, kluss, mierīgs. Tas lika padomāt. Par to, kāda gan jēga censties būt baltai. Tādai, kāda neesmu, ja pretī man atkal uzšļaksta melno krāsu. Tādu, kas nav atzmazgājama. Pat ar vislabākajiem "Persil" un "Ariel" pulveriem. Manu balto krāsu nav iespējams dabūt atkal tīru pat ar balinātāju. TAD KĀDA VELNA PĒC ES CENTOS?!
Jaunajā gadā satiku kādu cilvēku, kuru nebiju redzējusi jau sen. Ļoti sen. Pat nebiju domājusi viņu tur ieraudzīt. Bet tad pēkšņi, kā no debesīm nokrita. Tā nu mēs tur sēdējām un runājām par vecajiem labajiem laikiem. Un tad es sapratu. Ka esmu bijusi akla. Ka centos neko neredzēt. Centos nedzirdēt. Bet ticēju tam, kas patiesībā nemaz neeksistē. Saviem sapņiem. Savām fantāzijām. Tagad jūtos brīva no tā. Bet ne laimīga. Bet arī ne nelaimīga. Tikai dīvaini tukša.
Es sarakstīju savus jaunā gada solījumus. Bet tie nav kā:
*labi mācīšos
*klausīšu vecākus
*nemelošu
*u.t.t.,
bet gan vairāk kā atgādinājumi, kurus ikreiz, kad vajadzēs sev atgādināt, kas esmu, varēšu uzšķirt melnajā blocinā. Atkal jau melns. Dīvaini.
Bet dzīve kā tāda ir dīvaina. Es nevarētu pateikt, ka dzīve ir skaista, neglīta, nožēlojama, burvīga, sasodīta, pretīga, lieliska, apbrīnojama... es varu pateikt, ka dzīve ir interesanta. Lai kāda tā nebūtu. Lai kas nenotiktu. Dzīvojot nav garlaicīgi.
Piekrītu, kādam liksies, ka murgoju, lūdzu. Katram ir tiesības uz savu viedokli tāpat kā man. Kādam dzīve liksies skaista, neglīta, nožēlojama, burvīga, sasodīta, pretīga, lieliska, apbrīnojama... Bet mēs katrs dzīvojam citādi. Cits līdzīgi, cits mazāk līdzīgi. Bet, cilvēki, tāpēc jau mēs neesam sliktāki viens par otru. Mēs esam interesanti. Mēs katrs jūtam savādāk. Cits skaistāk, cits mazāk skaisti. Mēs vēlamies tikt saprasti, mīlēti un uzklausīti. Mēs gribam būt brīvi, neatkarīgi un patstāvīgi. Un mēs visi dzīvojam zem vienas saules. Vai tad es jau nenosaucu pietiekami daudz iemeslus, lai beigtos un nekad vairs nesāktos visi kari uz pasaules?
Jūs mani varat nosaukt par ideālisti. Lūdzu, varbūt tāda arī esmu. Bet es gribu ticēt. Varbūt kaut kam tādam, kas nav reāls. Bet ticēt. Jo manī tagad ir tik daudz vietas jaunām cerībām un lietām, kam ticēt. Un šoreiz tam jābūt kaut kam lietderīgam. Bet vienalga, lai kam ticēšu, lai uz ko cerēšu, tas itin nekā nemainīs. Jo es galu galā palikšu tikai maziņš, melns punktiņš ar savām cerībām un ticību uz šīs milzīgās cietsirdīgās pasaules....
Ja kaut kas nemainīsies, tad tas jau nu noteikti.
Simply Nobody

6 comments|post comment

šodiena

[Dec. 28th, 2003|12:24 am]

[	mood	\|	nu jau ir normāls	]
[	music	\|	Viena baigi labā Ziemassvētku dziesmiņa	]

Nekad dzīvē neesmu izjutusi tik daudz un dažādu emociju vienā dienā kā šodien. Pat nezinu īsti, kas man bija uznācis. Bet tā nu bija.
Biju solīda (ar ziliem matiem). Muterītei darbā bija balle. Biju japāņu stila drēbēs. biksēs un krekliņā uz kuriem ir zils pūķis (kopā smuki izskatījās) un biju ar ziliem matiem. Aizgājām uz turieni. Un jau no paša sākuma man likās, ka tas viss būs galīgi garām. Sākumā visi bija lejā un dzēra karstvīnu. Pasākumu vadīja Mirdza Martinsone un kaut kāds aktieris, kuram īsti netaceros vārdu. Tad visiem tika noteikts iet uz ceturto stāvu, kur bija paredzēts teikt visādas runas. Bet nevienam jau nebija ne jausmas, ka tā runu teikšana vilksies četrdesmit minūtes. Tā zālīte bija ļoti maza un gaisa arī tur nebija. Vienvārd sakot, tas bija neizturami. Jau pēc trešās runas man likās, ka izskriešu ārā no pūļa un nokliegšos: Ejiet jūs visi dirst! tad, kad tika teikta pēdējā runa, gribēju aiziet tās teicējam iemaukt pa purnu. Bet blakus stāvēja mana muterīte, un godīgi sakot tikai viņas dēļ neaizgāju to izdarīt. Tad beidzot tika dota komanda doties lejā un paēsr. Lejā telpa arī maza, sēdēt nebija kur, pārtikas bija maz un tā beidzās neticamā atrumā, ja parasti pēc visām ballēm vēl palika pāri un katram lielu maisu iedeva līdz mājām. Kad mēs tajā telpā stāvējām sākumā, es domāju, ka tā būs uzkodu telpa, bet nē... doma tāda, ka mēs, kaut kādi deviņi cilvēki (arī pieaugušie) sēdējām uz kāpnēm un ēdām. Jā, tā ir laba reklāma "Gūtenbergam". :)
Biju izdomājusi, ka desmitos iešu mājās, bet aizgāju jau pusdesmitos. sabesīja. Un man palika skumji. Aizgāju mājās un sabruku uz grīdas. Sāku raudāt. Teikšu godīgi, neatceros, kad pēdējo reizi raudāju. Laikam kaut kad februārī un tikai tāpēc, ka vēmu un man tāpēc bija skumji un sevis žēl. Jā, tā laikam gan ir tiesa, tas palīdz. Tagad jūtos labi. Vairāk vai mazāk. Un tas ir tas galvenais.
Jaunais gads gan solās būt jautrs. Braukšu pie Līvas uz laukiem (Ainažiem). Jau pagājušogad bijām. Tiesa, toreiz bijām tikai trīs... Bet šoreiz gan būsim kaut kādi piecpadsmit cilvēki. Jā.
Man atliek tikai cerēt, ka šis divi tūkstoši ceturtais gads būs daudz labāks nekā šis. Man laikam šis ir pats neveiksmīgākais gads visā manā mūžā. Pat nezinu, kāpēc tas tā ir. Vienkārši ir. Tagad uz gada beigām jūtos mierīga un brīva no visa, kas noticis. Tā tam jābūt.
Vienīgi žēl, ka nevarēšu jauno gadu sagaidīt ar kādu labu draugu. Žēl.
Atkal aizmuldējos, centīšos tā vairs nedarīt. Piedod.
Trakaa

10 comments|post comment

	[Dec. 23rd, 2003\|07:52 pm]
Sāku lasīt ļoti labu grāmatu, saucās "Ciniķa dzīves dziņa". Pamēēgināšu izrakstīt kādu labu citātu. Bērnība: "Dzīves laiks, kad tu vari izmēdīt spoguli! Pusmūža vecums ir tad, kad tas sāk atriebties." Skotu svārki: "Neaizstājams apģērba gabals gadījumam, ja uznāk miesaskāre... un caureja." Skautu ekskursija: "Daudzi zēni, kas ģērbušies kā stulbeņi, kuriem pa priekšu soļo viens stulbenis, kas ģērbies kā zēns." Sieviete: "Dieva otrā kļūda." Tādi un vēl daudz citādi izteikumi, ja atradīšu vēl ko labu, uzrakstīšu.
link	11 comments\|post comment

viss

[Dec. 19th, 2003|10:25 pm]

[	mood	\|	domīgs	]
[	music	\|	RHCP - By The Way	]

Šī diena ir pagājusi. Ja jau rakstu, tātad dzīva. Pa dienu jau biju sadomājusi, ko rakstīšu, bet tagad... kaut kā viss ir izkritis no prāta. Bet tam nav nozīmes. Visam, ko man šodien pateica, piekrītu. Ikvienam vārdam. Es tāda esmu, kā man izstāstīja, tikai pašai to neapzinoties. Laikam jau morāles palīdz. Jo tagad esmu gatava laboties. Un nevis censties, bet vienkārši būt tādai. Kā jau paredzēju, iet patiesi man nekur nav atļauts, bet tikai līdz Jaunajam gadam, tā kā, nav nemaz tik daudz. Bet varbūt arī varēs, nav svarīgi.
Šodien jūtos daudzlaimīgāka nekā vakar vai aizvakar. It kā jau tas nav loģiski, bet... Vienkārši vakar un aizvakar manī bija (kā saka mana matemātiku skolotāja) akmens pakrūtē. Bet tagad, tas akmens ir nogāzies. Visas ziepes ir garām, tagad atliek tikai viens - laboties. Izdomāju, ka kā jau pie slikta garastāvokļa, vajadzētu sakārtot istabu. Atradu pāris gadus vecu liecību. Ak, Dievs, tieši tādu es gribu. Nu tādu, lai būtu prieks skatīties. Tajā liecībā nebija neviena paša sešinieka, un tikai trīs septītnieki. Tajā laikā pēc vidējās biju ceturtā klasē. Jā... skaisti laiki tie bija. Bet, kā zināms, nākotne jau ir tā pati pagātne, ja mēs cītīgi nemācīsimies to, kas ir bijis pagātnē, nespēsim izprast tagadni un nākotni. Tas ir kāds domu grauds, ko reiz teica vēstures skolotājs, kas piecas reizes vienā mācību gadā sadzērās sliktu šņabi. Laikam jau viņš ne pārāk izprata pats savu domu graudu. Nu jā, kāpēc gan es to pateicu? Tāpēc, ka ja izpratīšu, kā mācījos toreiz, sapratīšu, kā jāmācās tagad. Un tad būs tāda liecība, par kuru man beidzot atkal pateiks - malacis... It kā jau tie visi ir nieki, tomēr patīkami. Un viss, kas ir patīkams, nav zemē sviežams.
Sapratu to, kāpēc visi saka, ka esmu tāda maita... Tāpēc, ka esmu. Esmu sasodīta egoiste. Zinu, ka būs stulbi, ja teikšu: "ar Jauno gadu viss mainīsies", jo es zinu, ka viss tā uzreiz nemaz nenotiek. Mainīšos palēnām, mainīšos pa to laiku, ko sēdēšu mājās, un tad, kad visi mani satiks būšu citādāka. Nē, ne jau pavisam, bet kaut kā savādāka. Mazāk egoiste. Jā, patiesi būšu. Reiz jau man izdevās mainīties, kāpēc lai neizdotos arī šoreiz. Tiesa gan, ka toreiz paliku riebīgāka, ar biezāku ādu. Bet šoreiz, palikšu jaukāka. Tieši tā.
Tas par mani. Ko šodien darīju, nav svarīgi. Neko tādu, par ko būtu vērts stāstīt. Diemžēl, bet tas ir labi, jo nevar jau visu mūžu darīt kaut ko tādu, par ko ir vērts stāstīt. Vajag apstāties un padomāt, par dzīvi kā tādu.
Ceru, ka visi cilvēki ir dzīvi, ka jūs esat vairāk vai mazāk dzīvi. Kā tad jums gāja?
Simply Thinker

11 comments|post comment

esmu gandrīz gatava rītdienai

[Dec. 18th, 2003|09:38 pm]

[	mood	\|	ļoti draņķīgs	]
[	music	\|	Bush - Float	]

Kādreiz tak dzīvē var arī paveikties, vai ne? Šādi es sevi mierinu. Kaut kādu atbalstu jau vajag. Par rītu iedomājoties man jau paliek aukstas kājas. Bet gan jau. Galvu augšā, bet nevarētu teikt, ka man tā padarīšana būtu pārāk zemu nolaista.
Es gribu būt balta. Bet nekad tāda nebūšu. Rītdien saņemtais papīrītis to pierāda. Lai kā ārī es necentos, vienalga, es palieku tikai melnāka. Varbūt vienkārši nevajag censties, bet būt tādai kāda esmu - gandrīz melnai.
Mierinu sevi - ikvienā ir kaut kas balts.
Ceru, ka arī manī. Droši vien, ka ir.
Pašlaik ienīstu sevi. Nevienu citu pie tā nevainoju. Tikai sevi. Tikai es šoreiz esmu vainīga. Gan jau pārdzīvošu. Varbūt. Galu galā, man būs jāiztur tikai viena gara morāles pilna diena. Tikai. Bet es zinu, kā laiks mēdz vilkties, kad jāpiedzīvo pats nepatīkamākais savā dzīvē. Esmu jau to pieredzējusi. Bet nekad, atkārtoju, nekad man nav bijušas tādas bailes no morālēm kā šoreiz. Nervi palikuši vājāki. Kādreiz laikam turēja visu, kas nāca pretī, bet tagad... jūtos nekam nederīga ikreiz, kad notiek kaut kas nelāgs.
Vecāki mani šodien paslavēja, kad biju sakārtojusi māju. Prasīja, kas tad man noticis. Es nokāru galvu un teicu, ka nekas. Es nevarēju pateikt. Nevarēju. Kāpēc, nezinu. Un nekad arī neuzzināšu, bet rīt jau tam nebūs nekādas nozīmes. Es neapzināti cenšos radīt vecākiem šodien labāku iespaidu. Zinu, ka tāpat no tā rīt nekādas jēgas nebūs.
Kad izturēšu rītdienu, ja izturēšu, došu ziņu, ja būs atļauts internets, protams.
Simply Nobody

2 comments|post comment

oficiaals pazinjojums

[Dec. 17th, 2003|11:31 am]

[	mood	\|	ljoti dranjkjiigs	]
[	music	\|	domas manaa galvaa	]

seezhu un nevaru izdomaat, kaa labaak beigt savu dziivi. no asvas vai no manu senchu rokas. ja no senchu varu dziivot liidz 5dirnai, ja ne no senchu ted liidz riitdienas vakaram. kaa to uztvert? pa daljai nopietni. patiesi nezinu ko iesaakt tagad. dziive galiigaa sviestaa sagaajusi. lai ko es nedariitu vienmeer viss beidzas slikti. laikam ieshu pakaarties.
pie kivi neieshu uz tusu. vispaar nekur neieshu. neteikshu, ka visu atlikusho muuzhu. bet pusgadu noteikti. smird. viss smird.
atkal esmu slima un liidz ar to nespeeju neko ietekmeet. zheel.
nesakariigi. bet doma taada. man buus pirmaa shausmiigi nesekmiigaa atziime uz lieciibas manaa muuzhaa, un es tur vairs neko nevaru padariit. pagaajushogad suudi bija par pieciniekiem, kur nu veel par nesekmiigu. laikam jaaiet noshauties. nee, nav pistoles. ieshu pakaarties.
Simply dead

12 comments|post comment

kaut kas galiigi nesakariigs.

[Dec. 14th, 2003|10:14 pm]

[	mood	\|	nesakariigs	]
[	music	\|	Timo Maas - To Get Doun (Fatboy Slim Mix)	]

klausos "ljauno muuziku" (kaa

aktrise teica) un domaaju, cik tomeer esmu pieradusi pie savas patreizeejaas dziives, kaadaa rutiinaa esmu iesliigusi, it kaa man taa nekad nav licies, bet taa ir. taas pashas sejas, tusinji, maajas, skola, suns, maajas darbi. diivaini, nakad nebiju aizdomaajusies, ka mana dziive vareetu buut vienveidiiga, vienkraasaina. bet taa tak nevajadzeetu buut, ik dienas notiek kas jauns, kas kraasains. bet tai pat laikaa, tas viss notiek katru dienu, jauni prikolinji, skola... u.t.t. dziive ir viena neizprotama lieta.
AAAAA!!!! mans siikais shunelis tikko appeeda pusi no mana kosmeetikas macinja! rrr. nekas. esmu mieriiga un savaldiiga. vismaz censhos taada buut, bet laikam jau, ka ne vienmeer sanaak. es gribeetu buut kaads cits, ne es. ne jau uz visu muuzhu, bet uz kaadu laicinju. es gribeetu zinaat, ko juut citi, kaa uztver citi. bet laikam jau es nekad neuzzinaashu kaadaa kraasaa citi redz zaali... un varbuut citiem zaale liekas savaadaak zalja nekaa man, tikai nosaukums kraasai ir viens - zalja. labi, shodien nav taads garastaavoklis, lai kjertos taa nopietni klaat dziives lielajaam probleemaam. nee, shodien ne. piektdien gan droshi vien iegrieziishos sheit ar ne paaraak labaam emocijaa. nesaprotu, kaada jeega svineet 1. semestra beigas, ja taas patiesiibaa ir beeres. savas beeres. nu labi, varbuut shopiektdien svineeshu. pirmo reizi savas beeres. viss jau kaadreiz notiek pirmo reizi.

10 comments|post comment

sniegs	[Dec. 4th, 2003\|08:00 pm]
gribu sniegu! taadu, lai ielas ir baltas un ar biezu sniega kaartu un nevis peleekas. Gribu, lai viss ir balts. ja kaut ko patiesi nevaru ciest tad taa ir peleeciiba. brr... un aukstums. manaa izpratnee ir taa - ja ir auksts jaabuut arii sniegam. tad vismaz vareetu uz kalnu braukt un ar snovinju braukaleet. apkaart buutu balts un neebuutu taada peleeciiba. shodien skatoties pa logu ieveeroju, ka vietaam diigst zalja zaale. Ziemaa zaale nediigst! Gribot negribot iesliigu paardomaas, vai manaa galvaa tik druumas domas par dziivi ir taapeec, ka aaraa nav sniega, bet ir tikai sasodiiti peleeciigs un auksts laiks? hmm...
link	9 comments\|post comment

piektdiena

[Nov. 28th, 2003|11:22 pm]

[	mood	\|	tukshums	]
[	music	\|	Metallica - Turn The Page	]

Viss. Darba nedeelja galaa. Bet ne visiem. Man (un veel daudziem) riit veel uz 1.gjimnaaziju jaaiet. Maaciities taa teikt. Diena iesaakaas miegaini. Tad es paaris stundinjas taada paplaneeju pa skolu, lapseenc laikam nosprieda, ka esmu saiignjojusies. Peec tam paeedaam konchas lielos daudzumos un atmodos, njaa, shokolaade laikam labveeliigi iedarbojas uz cilveeka kjermeni. Shii diena paskreeja aatri. Laikam taapeec, ka shii ir visvieglaakaa diena nedeeljaa, kad tu jau dziivo ar domu, nu jaa, jaaiztur veel tikai shodiena. un tad viss! sveetdienas vakaraa parasti saaku domaat, ak nee, riit pirmdiena. diivaini. dziive vispaar ir viena sasodiiti diivaina vietinja. Vienu briidi staastu, cik gruuti, ka sirds saap un skumjas domas praataa, bet tad jau atkal gribaas no prieka gaisaa leekt un sajuusmaa kreeslus lauzt. manu pashreizeejo noskanjojumu raksturot nav iespeejams, tas ir taadss kaa pa vidu, ne beediigs, ne ritiigi arii kreeslu lauzhamais. it kaa es neko nejustu. varu teikt godiigi, ka pat galvaa valda tukshums. Taa kaa miegs naak. Taa kaa maaciities jaaiet. Bet man ir vienalga. Slinkums man kaut kaadus maajas darbus pildiit.
Domaaju, kaapeec tik daudziem tagad ir skumji? Kad satieku shos cilveecinjus ikdienaa un parunaajos ar vinjiem, vinji liekas taadi pilniigi mieriigi un taadi kaa parasti, probleemu nenomaakti, bet kad aizeju maajaas un palasu sho cilveeku zhurnaalinjus man liekas, ka neesmu nevienu no vinjiem redzeejusi gadiem, it kaa daudz kas buutu mainiijies. bet nav, veel pavisam nesen, pirms paaris stundaam vinjus visus veel redzeeju, runaaju ar vinjiem. Bet te peekshnji taadi teksti. Nav taa, ka es neieveerotu, kaads vinjiem ir garastaavoklis, nav taa, ka necenstos saprast, kas gan iisti kait cilveekam, bet to jau nevar maniit, visi, gluzhi taapat kaa arii es pati, izli8ekaas savaadaaki, jautraaki. taadi, kuriem viss vienalga. Bet, kaapeec mums, cilveekiem, ir jaaierobezho savas emocijas? kaapeec mees nevaram daudz ko pateikt aciis, bet sakam aiz muguras tik paardroshi un bravuuriigi? Kaapeec? un atbildeet uz visiem shiem jautaajumiem laikam jau nevar neviens. es jau vareetu pateikt, ka es varu atbildeet, bet patiesiibaa... katrs jau domaa savaadaak un es nekad neuzzinaashu, ko katrs domaa. lai gan es saku, ka zinu visu, daudzi pat par to ir paarliecinaati, taa nav! Cilveeki es jums varu atziities, es blefoju, bet ne vienmeer. Man piemiit shii dranjkjiigaa iipashiiba, es maaku speeleet psihologjiskaas speeliites, bet ciest nevaru, ja taadas speelee ar mani. Tad man gribas kliegt un aizskriet projaam. bet es nekad taa nedaru, es vienkaarshi seezhu un izliekos, ka nekaadas speeliites nemanu, bet es pamanu, un kaa veel! Tik daudzos momentos gribeetu aizdraazties projaam un nekad vairs neatgriezties, bet diemzheel es nevaru. es nevaru nevienu pashu briidi pamest visu un aizbeegt. no visa, no sevis, no pasaules, no tevis. jo tad visi zinaatu, ka patiesiibaa esmu vaaja... bet neviens to nedriikst zinaat, un nekad arii neuzzinaas, jo tas ko es saku sheit, tie ir tikai vaardi, juus nekad dziivee nepieraadiitu manu vaajumu, jo es izliekos nemanot. bet es pamanu. un peec tam ejot maajaas domaaju... njaa... kaapeec es taada esmu? kaapeec nevareeju piedzimt kaa dumja blondiiniite, ar garaam skaistaam kaajaam un augumu 90-60-90, kaapeec? es nezinu, bet man ir taada, kaa attaala nojausma, man ir kaut kas cits, man ir savas domas, sava veida neatkariiba un to nudien juus man nekad neatnjemsiet. es driizaak izdariitu pashnaaviibu nekaa dziivotu nebriivee. esmu dzimusi, lai buutu briiva, no visa, kas speetu mani ierobezhot.
paldies, ja izlasiiji, un paldies, ja neizlasiiji.
simply nobody (trakaa)

1 comment|post comment

domas

[Nov. 27th, 2003|04:58 pm]

[	mood	\|	diivains	]
[	music	\|	Ozzy Osbourne - Dreamer	]

seezhot veestures stundaa, kaa parasti nebija taa iisti ko dariit. saaku peetiit sienas. tajaa telpaa vienmeer ir pilnas sienas ar dazhnedazhaadiem ziimeejumiem. shoreiz teema laikam bija: labi un slikti. taas ir taas pashas kraasas melnaa un baltaa, par kuraam diezgan biezhi esmu pasaakusi domaat. peetot ziimeejumu, kas bija man vistuvaak, konstateeju, ka ljaunaa ir vairaak nekaa labaa. izskatiijaas taa, ka cilveecinjsh, kas to bija rakstiijis zinaaja daudz ko rakstiit pie melnaas kraasas, bet pie baltaas... bija uz pusi mazaak. vai tieshaam baltaa kraasa jau tagad saak palikt taada peleeciiga. es neesmu balta, droshi vien, ka nekad taada arii nebuushu, bet tomeer es negribu, lai pazuud baltaa kraasa, jo tad dziive buus peleeka. un es necieshu peleeciibu. baltais dziivee iedvesh taadu kaa prieku, un tu zini, jaa, ir veerts dziivot. tikai reizeem manii nav shaadas domas, nee par pashnaaviibu nedomaaju. es esmu spiitiiga. un taapeec iespiiteejos un sakozhu zobus, lai vareetu ciiniities pret pasauli un pret tiem, kuri arii ir melni, jo es reiz arii gribu kljuut balta. vai vismaz gaishi, gaishi peleeka. bet vai es taada reiz kljuushu, nezinu. lai taa notiktu, jaapaiet ilgam laikam jaamaina vide un jaakljuust par citu cilveeku. bet es nezinu, vai es to speetu. jo vienalga, tikai mana aareejaa chaula buutu balta, bet iekshaa mana kraasa jau nemainiitos. bet es gribu, lai mana dveeseliite buutu balta, kaa tikko dzimusham ziidainim.
ar paardomaam galvaa
trakaa

4 comments|post comment

paardomas par melno un balto

[Nov. 26th, 2003|06:57 pm]

[

mood

|

domiigs

]

lai kaa es necenstos buut vai kljuut labaaka, baltaaka, vai pavisam balta, visi (iznjemot dazhus cilveekus) manii redz arii to lielo melno malinju. bet taadaa gadiijumaa, rodas jautaajums, kaada jeega man censties un izlikties taadai kaada neesmu, ja tam nav nekaada gala rezultaata. ir, bet ne taads kaadu es to veelaak veeleetos redzeet. es censhos, bet vienaalga, kad censhos buut balta, cilveeki to uztver kaa joku. un es arii pasmejos, jo tajaa briidii man liekas ka visa dziive ir viens liels joks, bet aizejot maajaas saaku domaat, bet taa tak nav. un tad atkal dziivee paliek skumji. atcereejos pastulbu anekdoti. :
cilveeks, ikuulies nepatishanaas, paceelis galvu uz augshu un saka:
-Dievs, nu kaapeec es?
atskan balss no augshas:
-un kaapeec gan ne?
joks jau stulbs, bet iz dziives. ikviens kaadreiz taa nodomaa, kaapeec es, un te nu jums ir atbilde. kaapeec ne?

6 comments|post comment

[Nov. 25th, 2003|08:17 pm]

[	mood	\|	baigi labs	]
[	music	\|	suns	]

sen nebiju rakstiijusi. shodien nava taads noskanjojums lai sarakstiitu visaadus memuaarus, bet gan jau veel citu reizi. shii bija jautra diena. un tur neko vairs nevajag piebilst.
kaapeec dazhas dienas velkas necieshami leeni, bet citas paskrien taadaa aatrumaa, ka man liekas, tikko veel bija riits?!

9 comments|post comment

:)

[Nov. 20th, 2003|05:57 pm]

[	mood	\|	labs	]
[	music	\|	praata veetra (2000.gada izlase)	]

kaarteejaa diena. interesanti, vai cilveeks maz pamana, pa kuru briidi vinjsh paspeej izaugt no beerna kaajas liidz jau pirmajaam grumbinjaam?taa taa dziive arii paiet, diena peec dienas, nedeelja peec nedeeljas, meenesis peec meenesha, gads peec gada un viss. bet kas notiek peec tam? mees atdzimstam? vai izejam cauri tunelim pretii gaismai? nonaakam debesiis vai ellee? es to nekad neesmu sapratusi, beernudaarzaa staastiija vienu, vecaaki otru, bet aviizees veel kaut ko citu. tad kaa lai es zinu, kas ir patiesiiba? kas shajaa pasaulee vispaar ir iists vai patiesiiba? draugi? miilestiiba? jautaajumi uz kuriem iespeejams nekad neatradiishu savu patiesiibu. pat ja atradiishu, tad taa buus tikai mana patiesiiba. bet vai cilveekam vajag veel ko iznjemot apzinju, ka tu kaut ko zini? un vai tieshaam shajaa pasulee vislaimiigaakie ir tie cilveeki, kas ir iemiileejushies? taa jau meedz teikt: kas iemiileejies tas laimiigs, bet vai tad visi paareejie ir nelaimiigi?
nezinu, kaapeec, bet tikko atcereejos kaadu no savaam nometneem, kas ir bijusi pirms kaadiem pieciem gadiem. konkreeti vienu dienu, bet diivaini ir tas, ka es atceros visu, no saakuma liidz pashaam beigaam tai dienai, atceros kaa skreejaam 10 km, peec tam gaajaam uz ezeru, skreejaam stafetes ar kocinjiem, speeleejaam futbolu un kaa parasti bijaam augshaa liidz kaadiem diviem. naakamo riitu neatceros. varbuut tajaa dienaa notika kaut kas TAADS. bet... kas? it kaa nekas iipashs? varbuut atcereejos taapeec, ka klausos praata veetru, un tajaa dienaa dziedaajaam vienu nu ljoti vecu dziesmu. tikko iedomaajos, pie labaam atminjaam, man vajadzeetu palikt skumjai, jo paartraucu treneeties, kaa nekaa seshi manas dziives gadi. tik daudz kas pieredzeets. bet visdiivaanaakais ir tas, ka man patiesi nepietruukst pat taas jautriibas, kas bija kopaa ar visiem cilveekiem. pirms pusotra gada teicu, ka nevareetu bez taa dziivot. njaa... tagad liekas, kaada muljkje gan es biju. bet patiesiibu sakot, taa bija. nee, taa buutu bijis. bet es toreiz neaizgaaju, es aizgaaju tagad, kad laikam biju tam gatava, kad man liekas, ja buutu palikusi ilgaak, manii buutu palikushas arii sliktas atminjas, bet lai kaa es arii tagad nepuuleetos, es nevaru atcereeties neko taadu, kas man nebuutu paticis. pilniigi neko. viss liekas ideaali. pat shii gada nometnes, kuraas man likaas, ka esmu labaak gatava pakaarties nekaa braukt uz tajaam. pat par to es nevaru pateikt neviena slikta vaarda. it kaa vajedzeetu buut taadai kaa tukshuma sajuutai manaa dveeseliitee, bet nav. ir tikai prieks par bijusho. vareetu teikt, ka pat nevis prieks, bet sajuusma.
kaa teica reiz kaads cilveeks, kuru kaadreiz saucu par savu vislabaako draugu, viss ir chikiniekaa!! :)

4 comments|post comment

[Nov. 19th, 2003|04:59 pm]

[	mood	\|	domiigs	]
[	music	\|	televizors	]

atkal esmu atkuulusies maajaas peec stulbaas skolinjas. shodien konstateeju, ka divi no maniem draugiem ir smagi diivaini. vareetu pat teikst, ka ... stulbi. nu labi, ko dariit, ja esi miris, tev veel var paliidzeet, bet ja tu esi stulbs, tad tas ir uz visiem laikiem.
kaapeec uz shiis pasaules valda pricips, vai nu dirs tu, vai nodirsh tevi? kaapeec?! kaapeec mees nevareetu dziivot visaa visumaa mieriigaa pasauliitee un nevienam nedariit paari?! bet, par cik jebkursh no mums veelas izdziivot, mees izveelamies otro variantu. kaapeec visu muuzhu tev liekas, ka kaads ir labaaks, skaistaaks, stipraaks vai veel nez kaads? kaapeec taa tam ir jaabuut? kaapeec mees nevareetu buut kaut cik vienliidziigi? kaapeec viemneer buus kaads, kas buus labaaks par mani, tevi vai mums visiem? kaapeec kaads mums staav paari? saakumaa vecaaki, skolotaaji, priekshnieki un visbeidzot arii deputaati? mees visi riikojamies peec kaada gribas, pat pashiem to neapzinoties, mees nemaz neesam tik neatkariigi kaa mums to gribeetos, jau pati muusu valstinja tikko runaaja par muusu dizho neatkariibu, bet te mees visi iestaajamies k-kaadaa ES un veel NATO, bet tad jau mees vairs neesam neatkariigi, bet atkariigi, jo mums naaks nauda no ES un tamliidziigi. bet taadaa gadiijumaa nonaaku pie jautaajuma pati sev. kas muusu pasauliitee taadaa gadiijumaa ir neatkariigs? nekas. un arii, visi shie jautaajumi beidz mani nost. reizeem gribaas tik daudz ko pateikt, bet nevaru, nav speeka. es nevaru izteikt visu to, ko gribeetu! nevaru. shodien gribeejaas tik daudz ko pateikt, bet nepateicu pat pusi no visa taa. tikai smeejos. vakar skatiijos zinjas televizoraa, tur bija kadri, kur amerikaanji kaarteejo reizi kaut ko bombardeeja, vinju paskaidrojums saakaas ar vaardiem: "mees gribeejaam..." bet es pat neklausiijos taalaak, vienkaarshi pati pabeidzu vinju teikumu:"pieraadiit, kursh te ir galvenais." hmm.. jaa. domaaju, ka ar to reiz arii shis karsh saaksies. un tad buus skumji. bet vieniigais, carams, ka nebuus kaa 2.Pasaules kara laikaa, kad hitleru(neuzskatu,ka vinjsh buutu pelniijis, lai vinja vaardu rakstiitu ar lielo burtu) reiz kaads ebrejs skolaa bija nosaucis par cuuku, un taapeec no 11 miljoniem ebreju, kas bija, palika tikai 5 miljoni, paareejos paspeeja izshaut. vai nav jauki?
buutiibaa, ko es gribeeju ar sho pateikt, dziive ir nezheeliiga.

5 comments|post comment

oficiaals pazinjojums

[Nov. 17th, 2003|06:51 pm]

[

mood

|

normaals

]

es esmu stulba.

6 comments|post comment

[Nov. 17th, 2003|09:24 am]

[	mood	\|	skumji domiigs	]
[	music	\|	klusums	]

beidzot visa padariishana ar manu dzimeni ir galaa. mans tusinjsh pagaajis, radi aizgaajushi u.t.t. tusinjsh - normaals, lapseec jau rakstiija par to, ka labi gaaja, nu psc lapsinj, vakar, kad juus visis aiztinaaties nekaadu suudu nebija...taa kaa viss ir chikiniekaa. nu jaa, bet man jau veel vaarda diena buus.
vakar bija sanaakushi radi. kaa man naaca miegs. tas bija aarpraats, izdzeeru daudz kafijas, bet nepaliidz. peec tam izdomaaju, ka vareetu iet guleet (tas bija ap 9), bet aizmigu tikai 12. es triis stundas guleeju gultaa un domaaju par dziivi, kaa taadu. kam mees cilveeki vispaar esam paredzeeti, ja mees izniicinaam viens otru un izniicinaam visu ap mums, dabu, liidzcilveekus un vinju dziives, un veel simtiem dazhaadu lietu, nu jaa, bet ko dariit, par sho laikam vajadzeetu pateikt... taada dziive. bet es negribu! es negribu ne sev ne vienam citam TAADU dziivi. neviens nav pelniijis nicinaajumu un pazemojumu, vismaz ne tad, kad vinjsh veel ir beerns, kad veel tikai maacaas kaa ir jaadziivo, kad veel pasauli veel redz tikai divaas kraasaas, baltaa un melnaa. kad veel viss ir tikai labs un slikts, kad veel nav viduscelja - peleekaas kraasas. ikviens grib buut tikai un vieniigi labs, bet citi cilveeki nekad tam nepieljauj notikt. ir jaabuut drausmiigi stipram raksturam, lai vareetu izdziivot un nenjemt neko veeraa, un tai pat laikaa palikt baltam, labam, nevis peleekam vai melnam. bet kur ir redzeets beerns ar stipru raksturu?! vinji tak veel nesaprot, ka ir jaaciinaas, par dziivi briivu no nicinaajuma, par vietu briivu no citu cilveeku aizspriedumiem uz shiis pasaules. vinji tak to veel nezin. un uzzinaas tikai tad, kad kljuus taadi pashi, kaa mees - vai nu peleeki vai arii melni. baltie ir, es nesaku, ka nav, tikai manupraat, tie jau ir gandriiz caurspiidiigi, jo ar vinjiem nav interesanti, vinji ir paaraak balti, bet arii taadus cilveekus nav viegli izaudzinaat un man vinjus savaa zinjaa ir pat zheel, jo vinjiem nav rakstura, vinji neko shajaas haizivju speeliitees nesasniegs, un savas dziives beigaas domaas, kaapeec? jau taajums kaapeec arii ir visu nelaimju un nosleepumu atsleega. es arii sev biezhi meedzu vaicaat, kaapeec. bet nekad pati arii sev nespeeju atbildeet ar teikumu, kam galaa ir punkts. vienmeer es saaku domaat par to, kaapeec es nezinu to.un atkal paraadaas shis kaapeec. tas ir kaa vaaveres ritenii, neviens nekad nezinaas, kaapeec. varbuut tas arii ir meerkjis, kam mees dziivojam, mekleet atbildes uz jautaajumiem. un varbuut, kad kaads beidzot atradiis shiis atbildes, cilveeki beigs eksisteet, jo es ticu, ka ar laiku mees viens otru noslauciisim no shiis zemes viras. mee, cilveeki, esam paaraak godkaariigi un sasodiiti nelietiigi lai taa nenotiktu. un taa buus. nezinu vai muusu paaudzee, bet reiz arii tas notiks, jo katra naakamaa paaudze paliek arvien, nezinu kaa, lai pasaka, melnaaka. driiz jau nevis peleekais buus vidus celjsh, bet gan melnais, peleekais buus tagadeejais baltais. un tad arii tas notiks, taa saucamais -pasaules gals.

2 comments|post comment

navigation

[	viewing	\|	most recent entries	]
[	go	\|	earlier	]