Klusums gribot, negribot raisa manī pārdomas. Izliecos pa logu. Un vienkārši skatījos tukšumā. Klusumā, kas ir gandrīz pilnīgi mēms. Tas izraisa mieru, bet tai pašā laikā kaut kādu nedrošību. Ik pa brīdim var dzirdēt tālumā traucoties kādu pavēlāku braucēju, kas to lai zina kāpēc tik vēlu, tikai pats vaininieks. Klusums apņem mani, ievelkot mani sevī dziļi, dziļi, liekot domāt, ka tā arī vienmēr būs - mierīgi un klusi. Kaut nu tā būtu! Bet jau atkal parīt traukšos uz iestādi, ko nevaru ciest vairāk par agru celšanos. Iestādi, kurā nav brīv pat izteikt savu sasodīto viedokli, jo tāpat muti aizbāzīs. Ja neaizbāzīs - vēlāk nāksies dārgi maksāt. Vēl ko neciešu - liekulību, bet vēl vairāk neciešu sevi brīzos, kad nākas to darīt. Izdzīvošanas principi.

Sāku runāt par klusumu. Ja man kāds palūgtu klusuma definīciju. Es nespētu atbildēt. Es varētu tikai pateikt - izbaudi pats! To miera sajūtu, ko sniedz šī parādība (diemžēl, tik retā!), to nedrošību ko divos naktī izraisa vismazākais troksnītis, kas atskan aiz muguras. Bet atskatoties, ieraugi, ka tas bija tikai kāds nomaldījies celofāna maisiņš, klusītēm pasmejies par sevi.

Reiz kāds cilvēks man teica: "No klusuma un tumsas nevajag baidīties. Nevajag baidīties, ka tev var uzbrukt. Vajag domāt, ka tu pats tajā vari paslēpties." Labs domu grauds.

Visa dzīve sastāv no domāšanas. Un runāšanas. Un lielum lielajām nepatikšanām. Un patikšanām. Un no priekiem. Un no vilšanās. Un no kā tik vēl ne... Būtu grūti visu uzrakstīt.

Laikam jāiet nodarboties ar to, ko uzskatu par vienu no lielākajām laimes sajūtām, nekas cits nesniedz tādu atvieglojumu un mieru. Pat ne klusums. Tas ir miegs. 

P.s.lapseenc, dodamies rītā vai nu snovot, vai arī uz Olimpiju.</span>

P.s.s. Ar labu nakti.