| esmu gandrīz gatava rītdienai |
[Dec. 18th, 2003|09:38 pm] |
| [ | mood |
| | ļoti draņķīgs | ] |
| [ | music |
| | Bush - Float | ] |
Kādreiz tak dzīvē var arī paveikties, vai ne? Šādi es sevi mierinu. Kaut kādu atbalstu jau vajag. Par rītu iedomājoties man jau paliek aukstas kājas. Bet gan jau. Galvu augšā, bet nevarētu teikt, ka man tā padarīšana būtu pārāk zemu nolaista.
Es gribu būt balta. Bet nekad tāda nebūšu. Rītdien saņemtais papīrītis to pierāda. Lai kā ārī es necentos, vienalga, es palieku tikai melnāka. Varbūt vienkārši nevajag censties, bet būt tādai kāda esmu - gandrīz melnai.
Mierinu sevi - ikvienā ir kaut kas balts.
Ceru, ka arī manī. Droši vien, ka ir.
Pašlaik ienīstu sevi. Nevienu citu pie tā nevainoju. Tikai sevi. Tikai es šoreiz esmu vainīga. Gan jau pārdzīvošu. Varbūt. Galu galā, man būs jāiztur tikai viena gara morāles pilna diena. Tikai. Bet es zinu, kā laiks mēdz vilkties, kad jāpiedzīvo pats nepatīkamākais savā dzīvē. Esmu jau to pieredzējusi. Bet nekad, atkārtoju, nekad man nav bijušas tādas bailes no morālēm kā šoreiz. Nervi palikuši vājāki. Kādreiz laikam turēja visu, kas nāca pretī, bet tagad... jūtos nekam nederīga ikreiz, kad notiek kaut kas nelāgs.
Vecāki mani šodien paslavēja, kad biju sakārtojusi māju. Prasīja, kas tad man noticis. Es nokāru galvu un teicu, ka nekas. Es nevarēju pateikt. Nevarēju. Kāpēc, nezinu. Un nekad arī neuzzināšu, bet rīt jau tam nebūs nekādas nozīmes. Es neapzināti cenšos radīt vecākiem šodien labāku iespaidu. Zinu, ka tāpat no tā rīt nekādas jēgas nebūs.
Kad izturēšu rītdienu, ja izturēšu, došu ziņu, ja būs atļauts internets, protams.
Simply Nobody |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}