| viss |
Dec. 19th, 2003|10:25 pm |
Šī diena ir pagājusi. Ja jau rakstu, tātad dzīva. Pa dienu jau biju sadomājusi, ko rakstīšu, bet tagad... kaut kā viss ir izkritis no prāta. Bet tam nav nozīmes. Visam, ko man šodien pateica, piekrītu. Ikvienam vārdam. Es tāda esmu, kā man izstāstīja, tikai pašai to neapzinoties. Laikam jau morāles palīdz. Jo tagad esmu gatava laboties. Un nevis censties, bet vienkārši būt tādai. Kā jau paredzēju, iet patiesi man nekur nav atļauts, bet tikai līdz Jaunajam gadam, tā kā, nav nemaz tik daudz. Bet varbūt arī varēs, nav svarīgi.
Šodien jūtos daudzlaimīgāka nekā vakar vai aizvakar. It kā jau tas nav loģiski, bet... Vienkārši vakar un aizvakar manī bija (kā saka mana matemātiku skolotāja) akmens pakrūtē. Bet tagad, tas akmens ir nogāzies. Visas ziepes ir garām, tagad atliek tikai viens - laboties. Izdomāju, ka kā jau pie slikta garastāvokļa, vajadzētu sakārtot istabu. Atradu pāris gadus vecu liecību. Ak, Dievs, tieši tādu es gribu. Nu tādu, lai būtu prieks skatīties. Tajā liecībā nebija neviena paša sešinieka, un tikai trīs septītnieki. Tajā laikā pēc vidējās biju ceturtā klasē. Jā... skaisti laiki tie bija. Bet, kā zināms, nākotne jau ir tā pati pagātne, ja mēs cītīgi nemācīsimies to, kas ir bijis pagātnē, nespēsim izprast tagadni un nākotni. Tas ir kāds domu grauds, ko reiz teica vēstures skolotājs, kas piecas reizes vienā mācību gadā sadzērās sliktu šņabi. Laikam jau viņš ne pārāk izprata pats savu domu graudu. Nu jā, kāpēc gan es to pateicu? Tāpēc, ka ja izpratīšu, kā mācījos toreiz, sapratīšu, kā jāmācās tagad. Un tad būs tāda liecība, par kuru man beidzot atkal pateiks - malacis... It kā jau tie visi ir nieki, tomēr patīkami. Un viss, kas ir patīkams, nav zemē sviežams.
Sapratu to, kāpēc visi saka, ka esmu tāda maita... Tāpēc, ka esmu. Esmu sasodīta egoiste. Zinu, ka būs stulbi, ja teikšu: "ar Jauno gadu viss mainīsies", jo es zinu, ka viss tā uzreiz nemaz nenotiek. Mainīšos palēnām, mainīšos pa to laiku, ko sēdēšu mājās, un tad, kad visi mani satiks būšu citādāka. Nē, ne jau pavisam, bet kaut kā savādāka. Mazāk egoiste. Jā, patiesi būšu. Reiz jau man izdevās mainīties, kāpēc lai neizdotos arī šoreiz. Tiesa gan, ka toreiz paliku riebīgāka, ar biezāku ādu. Bet šoreiz, palikšu jaukāka. Tieši tā.
Tas par mani. Ko šodien darīju, nav svarīgi. Neko tādu, par ko būtu vērts stāstīt. Diemžēl, bet tas ir labi, jo nevar jau visu mūžu darīt kaut ko tādu, par ko ir vērts stāstīt. Vajag apstāties un padomāt, par dzīvi kā tādu.
Ceru, ka visi cilvēki ir dzīvi, ka jūs esat vairāk vai mazāk dzīvi. Kā tad jums gāja?
Simply Thinker |
|