| šodiena |
Dec. 28th, 2003|12:24 am |
Nekad dzīvē neesmu izjutusi tik daudz un dažādu emociju vienā dienā kā šodien. Pat nezinu īsti, kas man bija uznācis. Bet tā nu bija.
Biju solīda (ar ziliem matiem). Muterītei darbā bija balle. Biju japāņu stila drēbēs. biksēs un krekliņā uz kuriem ir zils pūķis (kopā smuki izskatījās) un biju ar ziliem matiem. Aizgājām uz turieni. Un jau no paša sākuma man likās, ka tas viss būs galīgi garām. Sākumā visi bija lejā un dzēra karstvīnu. Pasākumu vadīja Mirdza Martinsone un kaut kāds aktieris, kuram īsti netaceros vārdu. Tad visiem tika noteikts iet uz ceturto stāvu, kur bija paredzēts teikt visādas runas. Bet nevienam jau nebija ne jausmas, ka tā runu teikšana vilksies četrdesmit minūtes. Tā zālīte bija ļoti maza un gaisa arī tur nebija. Vienvārd sakot, tas bija neizturami. Jau pēc trešās runas man likās, ka izskriešu ārā no pūļa un nokliegšos: Ejiet jūs visi dirst! tad, kad tika teikta pēdējā runa, gribēju aiziet tās teicējam iemaukt pa purnu. Bet blakus stāvēja mana muterīte, un godīgi sakot tikai viņas dēļ neaizgāju to izdarīt. Tad beidzot tika dota komanda doties lejā un paēsr. Lejā telpa arī maza, sēdēt nebija kur, pārtikas bija maz un tā beidzās neticamā atrumā, ja parasti pēc visām ballēm vēl palika pāri un katram lielu maisu iedeva līdz mājām. Kad mēs tajā telpā stāvējām sākumā, es domāju, ka tā būs uzkodu telpa, bet nē... doma tāda, ka mēs, kaut kādi deviņi cilvēki (arī pieaugušie) sēdējām uz kāpnēm un ēdām. Jā, tā ir laba reklāma "Gūtenbergam". :)
Biju izdomājusi, ka desmitos iešu mājās, bet aizgāju jau pusdesmitos. sabesīja. Un man palika skumji. Aizgāju mājās un sabruku uz grīdas. Sāku raudāt. Teikšu godīgi, neatceros, kad pēdējo reizi raudāju. Laikam kaut kad februārī un tikai tāpēc, ka vēmu un man tāpēc bija skumji un sevis žēl. Jā, tā laikam gan ir tiesa, tas palīdz. Tagad jūtos labi. Vairāk vai mazāk. Un tas ir tas galvenais.
Jaunais gads gan solās būt jautrs. Braukšu pie Līvas uz laukiem (Ainažiem). Jau pagājušogad bijām. Tiesa, toreiz bijām tikai trīs... Bet šoreiz gan būsim kaut kādi piecpadsmit cilvēki. Jā.
Man atliek tikai cerēt, ka šis divi tūkstoši ceturtais gads būs daudz labāks nekā šis. Man laikam šis ir pats neveiksmīgākais gads visā manā mūžā. Pat nezinu, kāpēc tas tā ir. Vienkārši ir. Tagad uz gada beigām jūtos mierīga un brīva no visa, kas noticis. Tā tam jābūt.
Vienīgi žēl, ka nevarēšu jauno gadu sagaidīt ar kādu labu draugu. Žēl.
Atkal aizmuldējos, centīšos tā vairs nedarīt. Piedod.
Trakaa |
|