apgānīšana skaitās pastiprinošais apstāklis, imho.

Tas norāda, ka attiecīgais jaunietis ir īpaši atsaldēts un ar slieksmēm uz visādām īpaši brutālām izdarībām. Varbūt dienās par nākamo Džeku Uzšķērdēju sapņo kļūt.

(Reply to this) (Thread)

Tur jau tā lieta, ka izdarība nav brutāla - tā tāda būtu, ja viņš to būtu darījis pirms upura nāves.

(Reply to this) (Parent)

Katrā ziņā - ja atmetam to, ko tas var nozīmēt attiecībā pret nākotnes notikumiem (tāpat kā slepkavību soda neatkarīgi no indikācijām, ka tā varētu atkārtoties) - vai pats akts jāsoda?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet to aktu nevar skatīt atsevišķi no tā cilvēka, kas viņu dara. Un tā arī nekad neko neskata. Nav, piemēram, viena soda visiem par zādzību — skatās, kāpēc cilvēks to ir darījis, vai to darījis iepriekš, ko nozadzis un tādā garā. Piebildīšu, ka es to uzskatu par aplam apsveicamu praksi.

Tālāk — slepkavības bieži vien soda atkarīgi no indikācijām, ka tās varētu atkārtoties. Tad, kad to vācu jaunieti, kas paņēma (es te domāju šī vārda plašāko nozīmi), nokāva un apēda otru vācu jaunieti, iesēdināja uz mūžu, viens no galvenajiem argumentiem bija tieši tāds, ka viņš neizrādot nekādu nožēlu un, consequently, varētu tikpat labi atkal kādu paņemt, nokaut un apēst vēl kādu vācu jaunieti. Ņemiet vērā — otrais jaunietis bija piekritis brīvprātīgi, un pirmais jaunietis nebūt nebija vēl kādu noēdis, bet tik vien kā aizdomas, ka tā visnotaļ varētu notikt, bij gana daudz, lai viņu iesēdinātu uz mūžu.

Turklāt cietumsods gan pirmkārt ir domāts tādēļ, lai sodāmo atgrieztu no viņa antisociālajiem ceļiem un nostādītu uz taisnām takām, bet, ja nu tas nekādi nesanāk, tad cietumsods attiecīgo jaunieti izolē no sabiedrības. Taisni minētā vācu gardēža gadījums.

Visbeidzot, protams, tas stipri atkarājas no tā, ko mēs saprotam ar "apgānīšanu". Ja jautātu: "Vai būtu jāsoda cilvēks, kas līķim izgriezis uz vēdera pentagrammu un izrotājis apkārtni ar viņa zarnām?", droši vien lielākā daļa teiktu, ka jā. Ja jautātu: "Vai būtu jāsoda medicīnas students, kuŗam sabiedrībā valdošo uzskatu dēļ aizliegts preparēt līķus legāli, tādēļ viņš anatomijā papildināties dodas uz kapsētu?" — sliecos domāt, ka lielākā daļa tomēr tiektu nē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vispār es biju domājusi otrādi - proti, ja arī nav iemesla domāt, ka cilvēks turpinās slepkavot, par slepkavību tik un tā soda.

Turklāt šis gadījums ir pēc būtības citāds - no tava komentāra varēja spriest, ka cilvēks, kas var līķi apgānīt, ies un darīs kaut ko sliktāku, nevis turpinās apgānīt līķus.

(Reply to this) (Parent)

Šaušalīgi sarežģīts jautājums, bet vairāk sliecos uz "nē" — lai gan ar atrunām, protams. "Nē" galvenokārt tāpēc, ka, vienkārši izsakoties, līķim nodarīt pāri nevar, bet diez vai, lai aktu vienmēr īpaši sodītu, pietiek ar emocionālu kaitējumu tuviniekiem. (Netiešu (t. i., tādu, kas nav tieša apmelošana u. tml.) emoc. kaitējumu galu galā var gūt daudzos citos veidos. Turklāt ne vienmēr tāds kaitējums tiešām tiks nodarīts, bet ko tad — ieviest papildus nosacījumus likumos?)

Bet vispār te rodas jautājumi.

1. Vai radiniekiem var būt tiesības uz līķi (zinu, ka Latvijā pieder valstij)? Ja var, tad tā varētu būt mantas bojāšana vai kas līdzīgs.

2. Ko darīt, ja, piemēram, upuris ir novēlējis pārstādīšanai savus orgānus, bet apgānītājs, to nezinot, ir tos bojājis?

Varbūt vēl kādi, padomāšu.

(Reply to this) (Thread)

Jā, es patiesībā sākumā par to domāju ārpus krimināla konteksta (ja neskaita pašu apgānīšanu) - piemēram, līķi iebalzamēt it kā nebūtu nekas tāds; izbāzt un glabāt pie gultas - noteikti būtu cilvēki, kam rastos iebildumi; uztaisīt no līķa ādas mazu memoriālu kastīti piemiņas lietu uzglabāšanai? Izgatavot no ādas rokassomiņu? Saglabāt nogrieztus matus - nekas īpašs; saglabāt visu skalpu vai, teiksim, acis? Lūk, jautājumi.


Labs points par orgāniem, bet, man šķiet, tos var lietot tikai īsu laiku pēc nāves - droši vien reti rastos situācija, kad orgānus vēl varētu izmantot, ja vien tie nebūtu sabojāti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja var pretjautājumu — bet ko tu domā par gadījumiem, kad kaut kāda cilvēka mirstīgās atliekas tiek saglabātas kaut kur, teiksim, mūzejā, neskatoties uz to, ka viņš pats dzīves laikā vēlējies atdusēties dzimtās zemes smiltājā? Britu mūzejam tagad tas ir nopietns jautājums — viņiem 19. gadsimtā, kad tomēr bij drusciņ citāda attieksme un izpratne par cilvēktiesībām, bij izveidotas gana plašas kolekcijas ar, teiksim, aborigēnu galvām, un tagad to galvu bijušo īpašnieku mazmazmazdēli Britu mūzejam stāsta, ka viņu vecvecvectēvs nevar pilnvērtīgi dzīvoties pa veļu valstību, ja viņa galva atdusas Britu mūzejā, nevis dzimtās zemes klēpī. Ko darīt — atdot (pirms tam var nobildēt no visām pusēm un atliet ģipsī, lai mazinātu zaudējumu zinātnei) vai pateikt: "Dabūjiet dzīvi, ļautiņi, kuŗš jefiņš šajos laikos vēl tic veļu valstībai?"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ai, šai situācijai (vai kādai ļoti līdzīgai, vairs neatceros) jau esmu radusi risinājumu, kas mani apmierina: kamēr, iespējams, ir dzīvs kāds, kas personu ir pazinis, tikmēr muzejam vajadzētu atturēties šo eksponātu izstādīt un atdot mirstīgās atliekas pēc tuvākā dzīvā radinieka pieprasījuma (teiksim, 125 gadu laikā pēc nāves, ja jāņem kāds apaļš skaitlis), ja vien cilvēks pats nav ziedojis ķermeni muzejam. Es, protams, arī pati esmu gatava pakļauties šādam principam.


(Atturos spriest, vai Britu muzejam ir tiesības uz svešām - nevis britu - galvām.)

(Reply to this) (Parent)

Noteikti ne Krimināllikuma ietvaros, jo šai pietātei pret miroņiem neesmu redzējis racionālu skaidrojumu.

Mironis nav persona, un nav arī kāda īpašums. Tāpēc varbūt var ierosināt administratīvo lietu, ja ir piedrazota publiskā telpa vai pārkāpti kaut kādi sanitārie noteikumi. Visnopietnākais uzbrukums būtu civilprasība no radinieku puses par nodarīto morālo kaitējumu.

Teiksim, ja testamentā ir ietverts lūgums līķi apgānīt, vai tas ir jāpilda?

kas tur slikts? ja noziedznieks ir, piemēram, nesāpīgi nogalinājis un tad ilgi apgānijis līķi, viņš ir jāpaslavē, ka nav mocījis cilvēku.
pants par līķa apgānišanu ir kaut kāda institucionalizēta simboliskā nekrofīlija.
līķis nav pisonis, nemaksā nodokļus un tāpēc tam manuprāt vispār nevajadzētu būt tiesību subjektam izņemot sanitārās normas.