| |
[31. Aug 2026|22:27] |
Atkarībā no tā, kura māsiņa tajā dienā dežūrē, fizikālās terapijas kabinetā mēdz būt radikāli atšķirīgs skaņas fons. Varianti ir trīs: vai nu klusums, vai lifta mūzika, kas izliekas par džezu, vai arī versija par to, kas varētu skanēt pa Latvijas Radio 2, taču, spriežot pēc džinglu un ziņu neesamības, tā drīzāk ir kaut kāda spotifaja pleiliste.
Reizēs, kad ir LR2 variants, es guļu, klausos un domāju: tāds trešs. Šo efektu vēl vairāk pastiprina tas, ka procedūras laikā tuvumā nav ļauts turēt elektroniskas ierīces, kas nozīmē, ka nav variantu prātu novirzīt kur citur. Vienkārši guli un domā: tāds trešs.
Taču kādu reizi dzirdēju kaut ko, kas piesaistīja uzmanību. Rokmūzikas dziesma, kurā aizdomīgi precīzi un paredzami integrētas visas žanra klišejas. Džeks ar spēcīgu vokālu, pieņemama melodija un klasiski ģitārsolo. Taču dziesmu teksts, piemēram – “tu mana lielākā vērtība, tu mana vienīgā mīlestība” radīja spēcīgu sveškaunu. Kas tie varētu būt par cilvēkiem, kuri māk dziedāt un spēlēt, bet kuriem nav neērti kaut ko tādu izmantot par liriku?
Atbilde uz šo mistēriju gan šķita acīmredzama: tā droši vien ir ar MI ģenerēta lirika (pat ja man līdz galam negribējās ticēt, ka tieši šis ir tas poētiskais līmenis, kas sanāk, ja savāc visus pieejamos dziesmu tekstus, sagremo un atvemj).
Taču, kad procedūra beidzās, tomēr iegūglēju tās dziesmas tekstu un par zināmu pārsteigumu atklāju, ka pēc kaut kā tik dženerik tomēr izdodas grupu atrast. Lielākais pārsteigums gan sekoja, kad izlasīju šī muzikālā projekta pašaprakstu: “Manis rakstīta dzeja ar vārdiem un ar mākslīgā intelekta radītu mūzikas skaņu, kas apvieno industriālu elektroniku, nostalģiju, dzīves pārdomas un romantiku par dzīvi pēc manas iedvesmas.” (Tajā, ko dzirdēju, no “industriālas elektronikas” gan nekā nebija, bet nav nekādas vēlmes iepazīties ar vēl kaut ko no šī projekta.)
Tātad viss ir otrādi. Tas teksts ir dzīva cilvēka rakstīts, un acīmredzot tas viss ir nopietni. Tik ļoti nopietni, ka viņam šķiet, ka šo nu noteikti vajadzētu izmantot mūzikā. To, ka autors pats neprot mūziku, viņš acīmredzot zina, tāpēc to rada MI. To, ka rakstīt šādu liriku ir lielāks trešs nekā ģenerēt mūziku ar MI, savukārt laikam nesaprot vis. Bet nu skaitās, ka dzīvojam laikos, kuros katrs var justies kā liels ārtists. |
|
|