Šaušalīgi sarežģīts jautājums, bet vairāk sliecos uz "nē" — lai gan ar atrunām, protams. "Nē" galvenokārt tāpēc, ka, vienkārši izsakoties, līķim nodarīt pāri nevar, bet diez vai, lai aktu vienmēr īpaši sodītu, pietiek ar emocionālu kaitējumu tuviniekiem. (Netiešu (t. i., tādu, kas nav tieša apmelošana u. tml.) emoc. kaitējumu galu galā var gūt daudzos citos veidos. Turklāt ne vienmēr tāds kaitējums tiešām tiks nodarīts, bet ko tad — ieviest papildus nosacījumus likumos?)

Bet vispār te rodas jautājumi.

1. Vai radiniekiem var būt tiesības uz līķi (zinu, ka Latvijā pieder valstij)? Ja var, tad tā varētu būt mantas bojāšana vai kas līdzīgs.

2. Ko darīt, ja, piemēram, upuris ir novēlējis pārstādīšanai savus orgānus, bet apgānītājs, to nezinot, ir tos bojājis?

Varbūt vēl kādi, padomāšu.

(Reply to this) (Thread)

Jā, es patiesībā sākumā par to domāju ārpus krimināla konteksta (ja neskaita pašu apgānīšanu) - piemēram, līķi iebalzamēt it kā nebūtu nekas tāds; izbāzt un glabāt pie gultas - noteikti būtu cilvēki, kam rastos iebildumi; uztaisīt no līķa ādas mazu memoriālu kastīti piemiņas lietu uzglabāšanai? Izgatavot no ādas rokassomiņu? Saglabāt nogrieztus matus - nekas īpašs; saglabāt visu skalpu vai, teiksim, acis? Lūk, jautājumi.


Labs points par orgāniem, bet, man šķiet, tos var lietot tikai īsu laiku pēc nāves - droši vien reti rastos situācija, kad orgānus vēl varētu izmantot, ja vien tie nebūtu sabojāti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja var pretjautājumu — bet ko tu domā par gadījumiem, kad kaut kāda cilvēka mirstīgās atliekas tiek saglabātas kaut kur, teiksim, mūzejā, neskatoties uz to, ka viņš pats dzīves laikā vēlējies atdusēties dzimtās zemes smiltājā? Britu mūzejam tagad tas ir nopietns jautājums — viņiem 19. gadsimtā, kad tomēr bij drusciņ citāda attieksme un izpratne par cilvēktiesībām, bij izveidotas gana plašas kolekcijas ar, teiksim, aborigēnu galvām, un tagad to galvu bijušo īpašnieku mazmazmazdēli Britu mūzejam stāsta, ka viņu vecvecvectēvs nevar pilnvērtīgi dzīvoties pa veļu valstību, ja viņa galva atdusas Britu mūzejā, nevis dzimtās zemes klēpī. Ko darīt — atdot (pirms tam var nobildēt no visām pusēm un atliet ģipsī, lai mazinātu zaudējumu zinātnei) vai pateikt: "Dabūjiet dzīvi, ļautiņi, kuŗš jefiņš šajos laikos vēl tic veļu valstībai?"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ai, šai situācijai (vai kādai ļoti līdzīgai, vairs neatceros) jau esmu radusi risinājumu, kas mani apmierina: kamēr, iespējams, ir dzīvs kāds, kas personu ir pazinis, tikmēr muzejam vajadzētu atturēties šo eksponātu izstādīt un atdot mirstīgās atliekas pēc tuvākā dzīvā radinieka pieprasījuma (teiksim, 125 gadu laikā pēc nāves, ja jāņem kāds apaļš skaitlis), ja vien cilvēks pats nav ziedojis ķermeni muzejam. Es, protams, arī pati esmu gatava pakļauties šādam principam.


(Atturos spriest, vai Britu muzejam ir tiesības uz svešām - nevis britu - galvām.)

(Reply to this) (Parent)