|
5. Jun 2009|20:06 |
Ai, šai situācijai (vai kādai ļoti līdzīgai, vairs neatceros) jau esmu radusi risinājumu, kas mani apmierina: kamēr, iespējams, ir dzīvs kāds, kas personu ir pazinis, tikmēr muzejam vajadzētu atturēties šo eksponātu izstādīt un atdot mirstīgās atliekas pēc tuvākā dzīvā radinieka pieprasījuma (teiksim, 125 gadu laikā pēc nāves, ja jāņem kāds apaļš skaitlis), ja vien cilvēks pats nav ziedojis ķermeni muzejam. Es, protams, arī pati esmu gatava pakļauties šādam principam.
(Atturos spriest, vai Britu muzejam ir tiesības uz svešām - nevis britu - galvām.) |
|