Ja var pretjautājumu — bet ko tu domā par gadījumiem, kad kaut kāda cilvēka mirstīgās atliekas tiek saglabātas kaut kur, teiksim, mūzejā, neskatoties uz to, ka viņš pats dzīves laikā vēlējies atdusēties dzimtās zemes smiltājā? Britu mūzejam tagad tas ir nopietns jautājums — viņiem 19. gadsimtā, kad tomēr bij drusciņ citāda attieksme un izpratne par cilvēktiesībām, bij izveidotas gana plašas kolekcijas ar, teiksim, aborigēnu galvām, un tagad to galvu bijušo īpašnieku mazmazmazdēli Britu mūzejam stāsta, ka viņu vecvecvectēvs nevar pilnvērtīgi dzīvoties pa veļu valstību, ja viņa galva atdusas Britu mūzejā, nevis dzimtās zemes klēpī. Ko darīt — atdot (pirms tam var nobildēt no visām pusēm un atliet ģipsī, lai mazinātu zaudējumu zinātnei) vai pateikt: "Dabūjiet dzīvi, ļautiņi, kuŗš jefiņš šajos laikos vēl tic veļu valstībai?"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ai, šai situācijai (vai kādai ļoti līdzīgai, vairs neatceros) jau esmu radusi risinājumu, kas mani apmierina: kamēr, iespējams, ir dzīvs kāds, kas personu ir pazinis, tikmēr muzejam vajadzētu atturēties šo eksponātu izstādīt un atdot mirstīgās atliekas pēc tuvākā dzīvā radinieka pieprasījuma (teiksim, 125 gadu laikā pēc nāves, ja jāņem kāds apaļš skaitlis), ja vien cilvēks pats nav ziedojis ķermeni muzejam. Es, protams, arī pati esmu gatava pakļauties šādam principam.


(Atturos spriest, vai Britu muzejam ir tiesības uz svešām - nevis britu - galvām.)

(Reply to this) (Parent)