ik pa brīdim uznāk vēlme sākt visu (ko visu? cik tālu atpakaļ?) no jauna. šķiet, ka Somija tās idejas īstenošanai varētu būt piemērots iegansts.

pēc nedēļas jāatbrīvo dzīvoklis, bet mantas vēl stāv, kur stāvējušas; nesalocītas kastes istabas stūrī. vēl jau ir laiks, jā.

gribētu teikt, ka visas pārmaiņas uztveru mierīgi, uz brīdi pat biju sevi par to pārliecinājusi, likās - tik viegli tāpēc, ka, kamēr viss vēl uz vietas, neliekas, ka tas pa īstam, bet, nē, patiesībā es savu stresu apēdu un nedēļas nogalēs brīnos par skaitļiem, ko rāda svari.

tā vispārīgi negribas neko - ne darbu, ne mājas, ne seriālus, ne krāmēt mantas, pat ēst ne, tikai gulēt ilgi un pamosties, kad būs labāk.

Current Music: Placebo

vēl nedaudz vairāk kā mēnesis līdz Somijai, nedaudz vairāk kā 20 stundas līdz pārgājienam, vairāk kā 6 stundas līdz atvaļinājumam, aptuveni pusotra stunda līdz svarīgai sapulcei.

ir slikti, bet ir labi.

sestdien gājām staigāt pa mežiem, un, lai dzīve interesantāka, orientējāmies pēc 2018. gada rogaininga čempionāta kartes. izlijām vairākas reizes, kopumā tik ap 20 km pieveicām, bet beigu posmā uz katru soli apavi žļurkstēja. vakarā toties jo īpaši patīkama likās karsta duša un sēdēšana zem pleda sausās, siltās un tīrās drēbēs.

Current Music: Mondo'77 - Looper

sestdien cēlāmies agri no rīta un ar velo aizbraucām līdz bulduriem apēst pa bulciņai kāpās un padzert termosa tēju, paskatījām, kādus viļņus vējš sacēlis un mināmies atpakaļ. pēc tiem 40+ km sāpēja dibens, bet mājās bijām laicīgi, paspēju vēl diendusu pagulēt.

pēdējās pāris nedēļās daudz guļu un ir diezgan pamatīgs vājums, nogurums visu laiku. vakaros knapi turos nomodā ilgāk par 9iem, bet no rītiem tik un tā ir grūti pamosties. labi, jāatzīst, ka vakar un šorīt beidzot ceļoties nebija vairs mokošas vēlmes gulēt vēl bezgalīgi ilgi, varbūt beidzot šis beigsies, jo ir diezgan kaitinoši, ka ir grūti piespiest sevi darīt jebko, kas pieprasa nebūšanu horizontālā stāvoklī. ja var ticēt aprocei, pozitīva blakusparādība šim nogurumam/vājumam ir par kādiem 10 sitieniem/min zemāks miera stāvokļa pulss kā parasti.

vakar izdzēsu wolt aplikāciju, jo sapratu, ka laikā, kad netiekos ar draugiem klātienē, mēģinu sevi mierināt ar pamatīgu porciju ēdiena apmēram katru nedēļas nogali. turklāt te runa tikai par ēdienu, ko pasūtu, jo uz veikalu strikti ejam reizi nedēļā, bet gatavošanai man teju nekad nav iedvesmas un tad izpaliek arī pārēšanās.

Tags: stuff

izrādās, konkurss bija niecīgs. manis rakstītais projekta pieteikums dabūja pirmās kārtas finansējumu. tagad dažus mēnešus būs laiks gatavot pieteikumu otrās kārtas finansējumam, kur gan konkurss, gan finansējums krietni lielāks. nevaru noliegt, ka tas mazliet biedē, jo būs viss no jauna atkal, bet tajā pašā laikā ir arī interese mēģināt.

šajā nedēļā dažas dienas pēc darba, kad ārā vēl gaišs un kabinetā neviena cita nav, sēžu, lasu par galīgajiem elementiem un skatos, kā realizēt. iepriekš man tik tāda black-box pieredze ar tiem bijusi.

pēdējās trīs dienas uz darbu un atpakaļ ar velo sanāk 16+ km dienā, šonedēļ tā būšu nobraukusi vairāk kā jebkad iepriekš nedēļas laikā. vakaros eju laicīgi gulēt, lai dotu iespēju sev atpūsties - tomēr nav pierasts dienu sākt ar fizisku slodzi, baidos, ka nebūs spēka aizmīties līdz darbam (kā gan, saprotams, nav noticis).

vakar tiku arī pie traumas uz vef tilta, kur šaurākajā vietā nolēmu piestāt pie tilta margas, nevis mēģināt samainīties ar diviem pretī braucošiem velosipēdistiem, kas netaisījās apstāties. tā nu piestāju pie malas, roka noslīdēja no stūres raga un kaut kā pagalam neveikli iesprūda starp bremžu kloķi un tiltu. vakar plaukstu rotāja koši zils pleķis un viegls piepampums, kustinot noteiktos veidos sāp vēl šodien, bet kopumā izskatās sliktāk, nekā ir patiesībā - rakstīt varu, braukt joprojām varu, viss būs.

šobrīd izskatās, ka atvaļinājumā nebūs pārgājiens divatā, būs labākajā gadījumā kāds izbrauciens ar velo vai skriešana, bet vispār pa mājām - daudz gulēšanas, seriāli, datorspēles un pa vidam darbs pie disertācijas.

rīgā pārtikas veikalā pēdējo reizi biju pirms pusotras nedēļas. man patīk, ka mums ar mājās parasti esošo pārtiku pietiek kādām divām nedēļām. pie gaļas tieku, ēdot pusdienas darba ēdnīcā, balzamu vakar atnesa draudzene, kurai palīdzējām gatavoties attālinātai konferences prezentācijai.

es te mēģinu sevi nomierināt. gribēju pārcelt nākošās nedēļas atvaļinājumu uz laiku, kad tā tiešām būtu atpūta, nevis piespiedu sēdēšana mājās, bet pieteikumu atteica, tā nu man būs atvaļinājums ārkārtas situācijas laikā. runājām par garāku pārgājienu divatā, tā doma priecē; darba dienā takās varētu būt mazāk cilvēku. bijām arī sestdien - sākām no Āraišiem agri no rīta, pirmie cilvēki parādījās pie vizemes šosejas, visvairāk bija posmā pēc Zvārtes ieža; pie paša ieža gan daudz mašīnu, augšā nemaz nekāpām, jo tur nekāda sociālā distancēšanās nebūtu bijusi.

īsi pēc šīs ārkārtas situācijas termiņa beigām paredzēti divi pasākumi ar palielu cilvēku skaitu: par vienu no tiem noskaidroju, ka tiks pārcelts pāris mēnešus tālāk (acīmredzot, ar cerību, ka tad būs labāk), bet otrs ir kāzas un man īsti negribas jautāt, kā ar tām būs, jo šobrīd šķiet, ka ārkārtas situācijas termiņš tiks pagarināts.

sestdien ar bariņu kolēģu bijām pārgājienā. ziemā nekad nebiju gājusi, tapēc šis likās diezgan eksotiski, tiesa, jāatzīst, ka tik dziļu ziemu marta vidū (jo sevišķi šogad) nebiju gaidījusi. lai vai kā - līdz nonācām mežā, nebiju gluži sajūsmā puteņa dēļ, bet arī tāpēc, ka vienu reizi aizšāvām kilometru nepareizā virzienā. paranoiski gaidīju, ka kurnēs, ka dusmosies, ka vainos, bet tas viss izpalika; beigās sanāca nedaudz vairāk kā 30 km un prieks par ceļā sastaptiem zvēriem un ziemas skatiem. šodien veiktā aptauja liecina, ka tad, ja tiks rīkots vēl kāds pārgājiens, gājēji būs - nenoliegšu, šis silda sirdi.

pēc pārgājiena vakarā lasīju atjauninātus ierobežojumus saistībā ar vīrusu un meklēju gājienu definīciju likuma izpratnē, lai būtu droša, ka neesmu neko nelegālu uzrīkojusi. viss kārtībā.

man ir sajūta, ka mīņājos uz vietas. doktorantūras grupa notiek pilnā sparā - tiekamies divreiz nedēļā, strādājam, runājamies, un pēdējās reizes jūtu tādu kā skolotājas prieku, kad redzu, ka kolēģiem iet uz priekšu un pati mazliet sašļūku, jo šķiet, ka esmu iestrēgusi iekš kaut kā nenoteikta. tas ir, no mana skatu punkta ir skaidri saprotams, kas un kā citiem disertācijā būs - liekas loģiski, pamatoti, viss, un tad padomāju par savu haosu un nesaprotu, vai jāiet uz priekšu (un vai virziens vispār ir īstais???) vai jādodas atpakaļ, tapēc palieku, kur esmu, un skatos riņķī apkārt, mēģinot saprast, ko tālāk. es saprotu, ka te nav tā, ka kāds cits man spēs pateikt, ko un kā darīt, tāpēc tas ir jādara pašai, bet es smagi apšaubu savu spēju to darīt.

ceru, ka šis drīzumā pāries.

sestdien atgādāju velosipēdu uz rīgu (pēdējos divus gadus tas stāvēja mammas dzīvokļa pagrabā), vakar devāmies izbraucienā. līdzsvara izjūtas man joprojām nav un domāju, ka paies ilgs laiks, pirms jutīšos pietiekami droši, lai spētu no mājām aizbraukt līdz darbam (faktiski - cauri visai pilsētai) - pat svētdienas rīta puses minimālā satiksme vietās, kur veloceliņš nebija pie ietves, radīja pamatīgu stresu.

This project proposal is dedicated to my boyfriend and my colleagues who despite my whining have remained supportive and understanding.

ja varētu, tiešām tā ierakstītu. vispār jau ar prātu saprotu, ka nekas nebūs (jo pirmajā reizē ko tādu rakstot diezgan maza varbūtība, ka sanāks jēdzīgi), tomēr gribas cerēt uz brīnumu.

mana motivācija skriešanas atsākšanai nav kaut kas, ar ko lepojos, taču vēlamais rezultāts ir sasniegts - janvārī esmu izvilkusi sevi ārā jau septiņas reizes. tam gan nav nekāda sakara ar personīgu jaunā gada apņemšanos, drīzāk - ar stulbu (bet šajā gadījumā arī noderīgu) spītību - kolēģi izveidoja endomondo skriešanas challenge, kuras mērķis ir janvārī noskriet visvairāk km. saprotams, nevaru konkurēt ar cilvēkiem, kas skrien maratonus un nav arī intereses salīdzināt sevi ar tiem, kas nav skrējuši ne reizi, taču sākumā nezināju, ko gaidīt, un vēlme nepalikt pēdējai spieda saņemties. tad nu tagad mērķis ir modificējies un kļuvis par personīgo izaicinājumu - gribu janvārī noskriet vairāk km kā augustā, kas bija mēnesis, kurā pieveikts līdz šim lielākais attālums.

mēģinu darbā noorganizēt kaut kāda veida mācīšanās grupu, kur kopā sanāk doktoranti un strādā katrs pie savas disertācijas vai kā cita ar doktorantūru saistīta. pirmajā reizē strādājām divatā, otrajā reizē, izskatās, būsim vismaz trīs, un pie sevis tikai smaidu par to, ka uzrunātie kolēģi skaidro, kāpēc netiek - saprotu, ka visādi gadās, un vienmēr būs kāds, kas netiks, taču tas, par ko priecājos - man der arī situācija, kad pievienojas tikai viens cilvēks, jo tas nozīmē, ka man tik un tā nāksies strādāt. palīdzot citiem, palīdzu sev vai arī, palīdzot sev, palīdzu citiem? nav svarīgi laikam; svarīgi ir, ka piespiežu sevi darīt kaut ko produktīvu disertācijas virzienā.

nezinu, kāpēc kādā brīdī domāju, ka spēšu diendienā pavadīt teju divas stundas ceļā uz darbu. ja arī būtu spējusi, tad tikai kaut kādas iracionālas spītības dēļ un pamatīgi sevi laužot, kas gandrīz noteikti nav tā vērts. (zinu, ka ir kolēģis, kas brauc no jelgavas, tātad tīri tehniski tas ir cilvēcisko spēju robežās, tikai laikam ne manās) vispār jau kopš vakardienas pilnībā esmu rīgā, vēl tikai jāatdod dzīvokļa atslēgas.

esmu institūtā jau trīs mēnešus, pēdējo nedēļu atkal galvenokārt mācos, jo vajag sajūtu, ka jomu, kurā darbojos saprotu vairāk kā līdz šim. nupat tas ir tik tālu, ka domāju, vai nav racionāli mainīt disertācijas tematu uz kaut ko, kas vairāk saistīts ar to, ko daru darbā, joprojām paliekot kaut kādos matemātikas rāmjos, jo tas šobrīd arī šķiet ļoti saistoši. viens nozīmīgs trūkums šai idejai ir tas, ka ar tematiku saistītu publikāciju skaits tādā gadījumā būtu .. nulle. te laikam prātīgi būtu parunāt ar zinātnisko vadītāju, jo pati šo līdz galam neizspriedīšu.

nespēju piespiest sevi skriet, nelīdz nekas. ja vēl pa dienu spēju teorētiski izplānot optimālu rīcību, tad praktiski ap to brīdi, kad dodos prom no institūta, galva visbiežāk kūp, gribas ēst, gribas gulēt, ir auksts un tumšs. tās visas, protams, ir atrunas, jo to ir iespējams pārvarēt, es te čīkstu par to, ka nevaru saņemties.

vakar uzrakstīju jelgavas dzīvokļa saimniecei, ka līdz decembrim izvākšos; pēc tam pavisam dzīvošu rīgā.

kaut kā savākušies fona stresa procesi tā, ka sirds ritms miera stāvoklī pēdējās pāris nedēļās ir pakāpies, kaut gan ikdiena it kā kļuvusi mierīgāka. iekšējais spiediens sev varbūt? man likās, ka pie tā strādāju, bet vispār te divējādas izjūtas - no vienas puses varētu būt, ka nevajag sevi ļoti lauzt, bet no otras - ir skaidrs, ka bez laušanas nekā nebūs.

man ir trīs laptopi, katrs aptuveni divreiz jaudīgāks par iepriekšējo. detaļas par to, kāpēc trīs (īsi sakot) - vecais nobeidzās, nopirku citu, kas viegls un mazs un ko ir ērti staipīt apkārt, vēl gadu vēlāk izdevās salabot veco, tomēr vajadzēja vienu jaudīgu, uz kura laist simulācijas, un tā nu tagad ir trīs gab.

uz vecā iepriekš bija win, jo sākotnēji uz tā mēģināju laist simulācijas (simulācijām vajadzīgā programma uz linux īsti neiet). bremzējās tik ļoti, ka bija vajadzīga visa mana pacietība katru reizi, kad to mēģināju izmantot. kad tiku pie jaudīgā datora, veco teju gadu nelietoju vispār. pirms aptuveni mēneša radās doma atvilkt veco datoru uz darbu, jo, lai arī lēns un besīgs, tomēr labāks par to lūzni, kas ir darbā šobrīd. līdz darbam vecais laptops netika, apstājās rīgas mājvietā, jo atradu, ka tur virsū ir harija potera spēle. saprotams, vajadzēja to izspēlēt :D

ievads ir daudz garāks kā gribēju, bet lai nu paliek. piektdien pārinstalēju veco datoru, uzliku linux mint ar mate desktop vidi un kopš tā brīža esmu patīkami pārsteigta. aptuveni sešus gadus lietoju mint ar cinnamon, jo ir gribējies, lai ir smuki, tā, kā man patīk un lai protu vajadzīgi pielāgot, un, jāsaka godīgi, tas arī bija galvenais arguments. kad pēdējo reizi skatījos mate, likās, ka tas galīgi nederēs, bet nupat (jāatzīst, gan jau arī mainījušās prioritātes, lielāku priekšroku dodot funkcionalitātei) šķiet, ka nav, ko ņemties, arī uz "darba laptopa" (tā, kas nēsājams apkārt) jāliek mate, jo ir ērti, ir tīri smuki un kopumā mate ir vieglāks par cinnamon.

Tags: stuff

pēdējā laikā rakstu maz, un nav viennozīmīgi skaidrs, kāpēc tā. var būt, ka viss ir tik labi (un tiek izrunāts), ka nav īsti nekā, ko rakstīt, bet var arī būt, ka nav iedvesmas. abi varianti šķiet vienlīdz ticami.

te tagad būs neliela piespiešanās, jo vakar bija iedvesma, bet bija arī nedaudz alus gandrīz tukšā dūšā, noreibu un rezultātā bija laicīgi uzsākts, bet slikts miegs. jēgas nekādas - tikai nosacīti izniekots alus un laiks.

rīt apritēs pilnas divas darba nedēļas jaunajā darba vietā, un nav sajūtas, ka ir pagājis tik daudz laika, kopš esmu tur. kolēģi liekas jauki, pretimnākoši, viss mierīgi, bet tas varbūt tāpēc, ka pirmo reizi sanāk strādāt galvenokārt vīriešu kolektīvā.
visu pirmo nedēļu mācījos, (mani tādu - kaut arī ne īpaši kompetentu institūta specifikā, tomēr - matemātiķi - pieņēma, šķiet, ar prieku; negribas vēl domāt, vai pirmajās divās nedēļās neliekas, ka ir iegrābušies) un tā daļa man ļoti patika. šajā nedēļā strādāju pie pirmā puslīdz konkrētā uzdevuma, kura izpilde joprojām nozīmē kaut kādu mācīšanos, par to nesūdzos. patiesībā, līdz šim ne par ko nesūdzos, ja nu vienīgi to, ka, lai nokļūtu no mājām uz institūtu (vai otrādi), ceļā paiet pusotra stunda, un pagaidām nespēju piespiest sevi izmantot šo laiku lietderīgi. cita lieta, ka biežāk ir sanācis mērot ceļu no kāda punkta rīgā, nekā no jelgavas, tāpēc nogurums vēl nav uzkrājies. kas par punktu rīgā? ā, nu ..

kaut kad iepriekš minēju, ka esmu foršās attiecībās, tās (man par lielu prieku) nekur nav pazudušas. varbūt vakar būtu sanācis ko vairāk par to pateikt, bet šobrīd vieglāk šķiet rakstīt par darbu, nekā mēģināt analizēt to, kā jūtos, vai kāpēc uzvedos tā, kā uzvedos. par uzvedību runājot, šodien piefiksēju, ka jaunajā darba vietā izrādu vairāk iniciatīvas kā agrāk, nešaustu sevi par katru sīkāko kļūdu, un vispār ir patīkami tur atrasties. redzēs, kā ar to būs tālāk.

turpinu skriet. augustā diez vai sanāks vēl kādu reizi, tomēr ir uzstādīts sava veida rekords - lielākais kopējais noskrietais attālums mēneša laikā. cita starpā, te varbūt vērts pieminēt, ka tagad skrienot mēģinu turēt noteiktā rāmī pulsu, ātrums sekundārs. laikam vajag no sākuma iemācīt ķermenim, ka šis tagad būs regulāri, tad var domāt par tempa palielināšanu. esmu domājusi arī par aprunāšanos ar kādu zinošu cilvēku (nu, tur, treneri, sporta ārstu varbūt?), lai saprastu, kā jēdzīgi darīt turpmāk.

pārmaiņu daudz un visas notiek uzreiz. atliek tikai cerēt, ka uz labu.

Current Music: alt-J

esmu mazliet pazudusi - nav tā, ka nekas nenotiek, ir tā, ka nav iedvesmas, nav spējas saņemties uzrakstīt ko vairāk par 280 zīmēs ietilpināmām domām (un tam, saprotams, ir vairāk kā viens konts).
šovakar mēģinu apmānīt sevi, dzeru balzāmu un, šķiet, spēju rakstīt.