šajā nedēļā sastādīju sev treniņu programmu trīs skrējieniem, divi recovery runs un viens long run. nolēmu paeksperimentēt ar komfortablo tempu un vienā no recovery runs neskatījos pulkstenī - rezultātā nejutu ātrumu, likās mazliet grūti, bet ne ļoti - uzstādīju savu 5k rekordu. šodien bija long run, apzināti lēnāk, taču te vairāk piedomāju pie tempa, jo skrēju tā, kā jutos ērti - sev piemērotāko steps per minute skaitu jau biju piefiksējusi, tagad, šķiet, atradu arī tempu. nākošajā nedēļā sākas treniņu plāns pusmaratonam, pirmajās divās nedēļās ir tikai easy run treniņi, tāpēc papētīšu vēl, vai atrastais temps ir piemērots. priecājos, ka redzu izaugsmi kopš brīža, kad sāku skriet.

pieteicos vieniem coursera kursiem, lai jēgpilnāk paiet laiks. nekas cits šobrīd īsti nenotiek, tāpēc atkal rakstu par skriešanu.

noskrēju šodien 10km ne reizi neejot, neatvelkot elpu, turklāt labākā tempā nekā plānots :)

dažubrīd, kad skatos atpakaļ, ir grūti noticēt, ka savā treniņu programmā ar šodienas kupenu skrējienu esmu piebeigusi jau 11 no 12 nedēļām. nākošajā svētdienā paredzēts lielais mērķis - 10km, līdz tam gan vēl viens intervālu treniņš un divi recovery runs. nav šaubu, ka noskriešu, bet jautājums laikam par to, cik daudz spēka tas prasīs. šodienas treniņš bija grūts - kopš piektdienas netīrītas ielas, kad visu laiku bija snidzis; brīžiem skrēju pa sniegu virs potītēm, bet pārējā laikā bija dažu cilvēku iemītas taciņas, toties trešdienas treniņš likās iedvesmojoši viegls, arī daļa ceļu bija pilnīgi tīra, jo trešdiena bija pēdējā atkušņa diena. pagaidām laika prognozes nākošajai nedēļai sola ap -9 grādiem pa dienu, bet tas nav nekas traks, šoziem izmēģināju skriešanu arī pie -19. galvenais tagad būtu saprast, kā optimāli saģērbties, tas tomēr ir vienīgais laikapstākļu kontekstā, ko reāli varu ietekmēt.

braucām 12 stundas vilcienā, lai nokļūtu Lapzemes ziemā. beigās vislielākā eksotika bija naktsmītnē esošais televizors, jo nevienam no mums tāds nav bijis gadiem, tad nu pavadījām vēlās vakara stundas, skatoties angļu kanālus ar somu subtitriem, dzerot vīnu un ēdot saldējumu. pabijām santaklausa ciematiņā, muzejos, ēstuvēs un bārā, kur nogaršoju vietējo alu. pēc vēl viena 12 stundu brauciena bijām atpakaļ Helsinkos, kur ne miņas no stabiliem -10 grādiem, tikai atkusnis. vilcienā gulēju maz un slikti, bet ieradāmies tik agri, ka paspēju vēl pāris stundas pirms darba sākuma nosnausties, un vakarā aiziet uz vienu lielisku skrējienu, kura laikā biju pārsteigta, ka a) spēju vispār kustēties uz priekšu pēc teju negulētas nakts b) darīt to relatīvi ātri un ilgi.

pēdējie treniņi nu ir bijuši skrējieni pa pieblietētu vai svaigu sniegu, un, lai arī gribētos teikt, ka nav tik traki, patiesībā ir grūti, jo kājas slīd un katrs solis ir pamatīgi jāapsver. vakardienas intervālu treniņā (15 min ieslidīšanās + 3min threshold & 1.5min recovery - 6 reizes) padevos tik tālu, ka pēdējos posmos recovery laiku vnk ātrā tempā gāju. sačakarējos ar to, ka threshold pace skrēju ātrāk kā vajadzēja, to zinu, turklāt vēl 2 dienas iepriekš bija bijis threshold run, no kura laikam nebiju vēl atkopusies. ko es ar visu šo gribēju pateikt?

es atviegloti nopūšos, kad redzu, ka paredzētais treniņš nav intervālu treniņš vai threshold run, bet tuvākajās nedēļās tādi būs vairumā. saprotu, ka tas vajadzīgs, lai rastos labāka izturība pret ātrumu, bet problēma ar to, ka es pati sev tos treniņus padaru grūtākus kā vajadzētu un tad mokos. bet vispār skriet, kad ārā ir -3, nav tik traki. nākošajā nedēļā gan sola -7 pa dienu, redzēs, kā tad būs.

rīt paredzēts 60 min skrējiens, easy pace. naktī sola -10, bet pa dienu tikai -2. ceru, ka tā arī būs.

vakardienas treniņu garmin bija nodēvējis par fartlek, kas izrādās skriešana, variējot intensitāti-tempu. paredzēts skriet 25 minūtes tā, bet es biju aizelsusies visu atlikušo posmu pēc pirmās ātrākās skriešanas daļas. šim pēc idejas vajadzētu uzlabot izturību un turpmāko tempu. nu, jā, kopumā noskrēju ātrāk kā iepriekšējo 25 min skrējienu, bet es arī divreiz apstājos. vienreiz tas bija luksofors, otrreiz likās, ka sirds pa muti izkāps. jāatzīst gan, ka skrēju jaunu maršrutu, tāpēc nebija ierastās atskaites sistēmas. sestdien paredzēts noskriet 5km, garmin saka, ka race, es saku, ka gribu noskriet ne-gliemeža tempā un būs labi. tagad divas nedēļas skriešana paredzēta gan sestdienā, gan svētdienā, būs interesanti.

ar visu pauguraino reljefu grūtāk ir arī skriet, bet pagaidām turos pie treniņu plāna, šodien pat biju extra reizi paskriet, jo likās, ka vajag. rīt manīs, vai tā bija laba ideja.

šeit šodien arī covid rekords, pēdējās dienās vispār pieaugums, attiecīgi, pastiprināti arī ierobežojumi, bet uzreiz tajā pašā dienā, nevis nedēļu vēlāk, kas priecē. tiesa gan, pagaidām tikai Helsinku reģionam, kurā gan mēs esam iekšā. mums nekas īsti nemainās, jo cilvēkus nesatiekam, uz pasākumiem neejam, dzeram mājās divatā nevis bāros un baros.

šovakar kopā ar dzīvesbiedru veicām jogas vingrojumu sēriju un es ar baltu skaudību noskatījos, kā viņš spēj ar pilnu plaukstu pieskarties pie zemes, noliecoties taisnām kājām. man izdodas tikai uz īsu brīdi ar pirkstu galiem, kad esmu kārtīgi iesildījusies.

vakar paņēmu jogas vingrojumu sēriju no garmin piedāvājuma, it kā beginner level un visus vingrinājumus zināju, tik nosaukumi mazliet jauca galvu. lai vai kā, šodien jūtu rokas, mazliet arī kājas. plāns rītdienai ir garmin intervālu treniņš + atsildīšanās vietā pielabota un pielāgota jogas vingrojumu sērija. gaidu, bet ar bažām.

vakar mums uzsniga sniegs, šodien kūst nost. 10 dienu laika prognoze liecina, ka tuvākajās dienās sniegs neatgriezīsies. žēl, jo patīk; tad nu ceru uz decembri.

pirmo reizi pa nu jau ļoti ilgiem laikiem biju paskriet. apņēmība bija liela, jo ārā bija gan vējš, gan lietus, gan austiņas atstāju mājās (jo paranoja svešā vietā skriet, visas maņas vajag pie dzīvības), bet tomēr devos.

drīz būs gads, kopš dzīvojos ar šo garmin pulksteni un tikai iepriekšējā nedēļā sāku sīkāk pētīt visādas funkcijas tieši no mājas lapas. aizrakos tik tālu, ka atradu plānu (ne garmin coach, tie man nepatīk), kā lēnītēm gatavoties, lai noskrietu 10k. pieliku šo pie kalendāra un šodien smuki pie skriešanas aktivitātes man piedāvāja izpildīt vingrojumu sēriju.

kādreiz varēju noskriet 10k lēnā tempā bez milzu piepūles, bet tas bija sen, kad pasaule likās droša, jo biju Jelgavā, kad pasaule bija gaiša, jo bija vasara un kad skriet bija vieglāk, jo darīju to regulāri. tagad esmu Somijā, kur ielas ir nezināmas un bail apmaldīties, ārā sāk satumst jau trijos un pēdējo reizi esmu skrējusi kaut kad pavasarī. it kā sīkums, bet jūtos paveikusi kaut ko lielu.

šovakar jo sevišķi novērtēju videozvanu iespēju - citādi draugus satikt kādu laiku neizdosies un ir prieks, ka var vismaz šādi.

gatavojos somu ziemai - pasūtīju grāmatu ar Muminu komiksiem.

šodien cēlāmies agri un devāmies pārgājienā pa Nuuksio nācionālo parku. plānā bija ambiciozi 30 km, bet jau pēc 15 km abi bijām pārguruši un nolēmām otru maršruta pusi atstāt citai reizei. sākām agri no rīta, kad telefoni apgalvoja, ka ārā ir -3, un tieši tik auksts arī likās. lai nokļūtu tur laikus, no mājas ārā devāmies jau 7os un ap pusdeviņiem, kad bija kļuvis gaišs, bijām klāt. tik daudz uz augšu-leju staigājusi nebiju nevienā iepriekšējā pārgājienā, klāt vēl kāpšana pa klintīm un liela daļa taku bija akmeņu un koku sakņu izvagotas, uz takām bija apsarmojušas koku lapas, kas padarīja iešanu viegli slidenu. kopumā bija pamatīgi jāskatās, kur liek kājas. ap pusdienlaiku, kad mēs ceļu beidzām, sāka parādīties daudz cilvēku, stāvlaukums pie autobusa pieturas, kur ir viena maršruta sākums, bija pilns mašīnām.

uztaisīju kūku. mana doma bija, ka, saliekot kopā visādas puslīdz saldas un skābenas lietas, neko daudz nevar sačakarēt. te nu kļūdījos - manuprāt, kūka sanāca par saldu. vajadzēja skābāku ievārījumu vai vairāk ogu dekoram, vai kaut ko pavisam citu, nezinu, bet prognozēju, ka tā kūka tiks ēsta lēni un nelieliem gabaliņiem.

vakar izbraucām līkumu pa Helsinkiem un pa ceļā esošo Lauttasaari. salā bija skaistas klinšaini/akmeņainas jūras malas, tā, ka velo nācās stumt, jo kopā ar pamatīgajām koku saknēm taciņa nebija gluži braucama. lai vai kā - saulaina diena, skaisti skati, radās vēlme tur ar kājām pastaigāt, jo mums bija plāns, tāpēc tiklīdz bija skaidrs, ka braukšana nebūs, stūmāmies prom uz ceļu, bet man tā vien gribētos redzēt, kā tā taka turpinās. tālāk apbraucām apkārt Helsinku centram, maksimāli daudz gar ūdens malu - normāli pūta vējš. pati pilsēta, cik nu to sanāca redzēt, milzu sajūsmu manī neraisīja. parasti interesi rada kaut kas atšķirīgs, bet te viss likās gandrīz vai pazīstams. kopumā nepilni 30 km.

iepriekš stress nāca kopā ar trauksmi - trīcošām rokām, sliktu dūšu, teju paniku. tagad stresa situācijās esmu mierīga, tik ar acs kaktiņu manu kā pulsometrs reģistrē to, kā ārdās pulss. pārdeguši drošinātāji.

Current Music: Dozer - Big Sky Theory

šodien izbraucām 20+ km līkumu pa mežu, baigi nomocījos. jau tā neesmu nekāds dižais riteņbraucējs, bet ja vēl visa pieredze ir ar Latvijas plakanumu, tad Somijas mežiņa pauguri lika izkārt mēli un sirds sitās stiprāk kā būtu gribējies. pats mežs stipri līdzīgs kā Latvijā, ja neskaita milzu akmeņus, klinšu atsegumus un krietnu daudzumu dažāda augstuma pauguru. vēl viena lieta - daudz melleņu, un tieši ceļmalā - lasi tik un ēd. pāris reizes piestājām pie ogām arī.

tagad tāds patīkams nogurums, bet uz Helsinkiem rīt ar riteni braukt diez vai būs iedvesma.

esmu Somijā, otras lielākās pilsētas klusā nostūrī. te viss ir zaļš, gandrīz kā mežā vai vismaz parkā, uz balkona izejot viena priede ir tik tuvu, ka to var ar roku aizsniegt. otra lieta, ko esmu piefiksējusi - viss šķiet izkliedēts. jā, nav jau pilsētas centrs (šai pilsētai konkrēta centra it kā neesot vispār, tikai vairāki rajoni, kas katrs ir sava veida centrs), bet tik un tā ir sajūta, ka cilvēki te viens otram uz galvas nekādi nestājas, jo nav tādas vajadzības. jāatzīst gan, ka pēc dzīvošanas Rīgā, man arī Jelgava likās patīkami brīva. tā kā viss ir izkliedēts, tad tuvākais lētais veikals ir 3 km attālumā, kas nav baigā bēda, jo visur var aizbraukt ar riteni - veloceliņi te ir labi un daudz, prieks braukt. pīļu vietā parkos ir zosis, cilvēku uz ielām maz.

māja, kurā dzīvojam, celta piecdesmitajos, bet pats dzīvoklis šķiet diezgan moderns, pārdomāts. vienīgā vieta, kur izteikti manāms, ka māja ir veca, ir kāpņu telpas lifts, jo tas ir ar divām durvīm, kas abas aizveramas manuāli. vienas no durvīm ir tāda kā reste, ko aizvelk ciet - braucot var redzēt visu cauri. tas lifts ir mazliet baiss, bet gan jau pieradīšu. parasti pēc braukšanas ar velo nav milzu vēlmes kāpt līdz priekšpēdējam mājas stāvam pa kāpnēm.

drauga darba vieta ir institūts, vakar smējāmies, ka man arī vajadzētu pieteikties tur darbā, jo ir pieklājīgi health benefits, nemaz nerunājot par to, ka atbilstoša alga un tā būtu starptautiska pieredze. galīgi nejūtos adekvāta, piemērota un gana laba - tādu sajūtu kokteilis nav gluži veiksmes formula, kad jāmēģina pārliecināt potenciālo darba devēju par to, ka no tevis ir jēga.

visa šī kontekstā - ir jādomā, ko darīt tālāk, jo varu likt galvu ķīlā, ka institūts, kurā šobrīd vēl strādāju, pēc divu mēnešu testa perioda piedāvās tik samazinātu slodzi, ka man nebūs izdevīga došanās uz Latviju vai arī bez ceremonijām pasūtīs mani lasīt čiekurus. un ir, par ko domāt - darbs, doktorantūra, hobiji, draugi - tas viss kaut kā jāatrod arī Somijā.