entries friends calendar user info Previous Previous
sonnenschein
Add to Memories
Tell A Friend
pēdējā laikā rakstu maz, un nav viennozīmīgi skaidrs, kāpēc tā. var būt, ka viss ir tik labi (un tiek izrunāts), ka nav īsti nekā, ko rakstīt, bet var arī būt, ka nav iedvesmas. abi varianti šķiet vienlīdz ticami.

te tagad būs neliela piespiešanās, jo vakar bija iedvesma, bet bija arī nedaudz alus gandrīz tukšā dūšā, noreibu un rezultātā bija laicīgi uzsākts, bet slikts miegs. jēgas nekādas - tikai nosacīti izniekots alus un laiks.

rīt apritēs pilnas divas darba nedēļas jaunajā darba vietā, un nav sajūtas, ka ir pagājis tik daudz laika, kopš esmu tur. kolēģi liekas jauki, pretimnākoši, viss mierīgi, bet tas varbūt tāpēc, ka pirmo reizi sanāk strādāt galvenokārt vīriešu kolektīvā.
visu pirmo nedēļu mācījos, (mani tādu - kaut arī ne īpaši kompetentu institūta specifikā, tomēr - matemātiķi - pieņēma, šķiet, ar prieku; negribas vēl domāt, vai pirmajās divās nedēļās neliekas, ka ir iegrābušies) un tā daļa man ļoti patika. šajā nedēļā strādāju pie pirmā puslīdz konkrētā uzdevuma, kura izpilde joprojām nozīmē kaut kādu mācīšanos, par to nesūdzos. patiesībā, līdz šim ne par ko nesūdzos, ja nu vienīgi to, ka, lai nokļūtu no mājām uz institūtu (vai otrādi), ceļā paiet pusotra stunda, un pagaidām nespēju piespiest sevi izmantot šo laiku lietderīgi. cita lieta, ka biežāk ir sanācis mērot ceļu no kāda punkta rīgā, nekā no jelgavas, tāpēc nogurums vēl nav uzkrājies. kas par punktu rīgā? ā, nu ..

kaut kad iepriekš minēju, ka esmu foršās attiecībās, tās (man par lielu prieku) nekur nav pazudušas. varbūt vakar būtu sanācis ko vairāk par to pateikt, bet šobrīd vieglāk šķiet rakstīt par darbu, nekā mēģināt analizēt to, kā jūtos, vai kāpēc uzvedos tā, kā uzvedos. par uzvedību runājot, šodien piefiksēju, ka jaunajā darba vietā izrādu vairāk iniciatīvas kā agrāk, nešaustu sevi par katru sīkāko kļūdu, un vispār ir patīkami tur atrasties. redzēs, kā ar to būs tālāk.

turpinu skriet. augustā diez vai sanāks vēl kādu reizi, tomēr ir uzstādīts sava veida rekords - lielākais kopējais noskrietais attālums mēneša laikā. cita starpā, te varbūt vērts pieminēt, ka tagad skrienot mēģinu turēt noteiktā rāmī pulsu, ātrums sekundārs. laikam vajag no sākuma iemācīt ķermenim, ka šis tagad būs regulāri, tad var domāt par tempa palielināšanu. esmu domājusi arī par aprunāšanos ar kādu zinošu cilvēku (nu, tur, treneri, sporta ārstu varbūt?), lai saprastu, kā jēdzīgi darīt turpmāk.

pārmaiņu daudz un visas notiek uzreiz. atliek tikai cerēt, ka uz labu.

Current Music: alt-J

Add to Memories
Tell A Friend
esmu mazliet pazudusi - nav tā, ka nekas nenotiek, ir tā, ka nav iedvesmas, nav spējas saņemties uzrakstīt ko vairāk par 280 zīmēs ietilpināmām domām (un tam, saprotams, ir vairāk kā viens konts).
šovakar mēģinu apmānīt sevi, dzeru balzāmu un, šķiet, spēju rakstīt.  
esmu aizgājusi no skolas; no augusta pēdējās nedēļas strādāšu institūtā (tīri tehniski -divos), un, lai arī prieks par šādu notikumu attīstību, vienlaikus ir arī neizsakāmi bail, ka izrādīšos par stulbu un tās bailes mazliet paralizē.  
jūlijs pagāja divas-trīs reizes nedēļā dodoties uz rīgu, lai sistemātiskāk strādātu pie disertācijas lietām. tiesa, spilgtākais, kas palicis atmiņā, ir mēģinājums saprast vienu nolādētu pierādījumu .. tas prasīja trīs stundas un visas manas pašcieņas paliekas. vai ir kāds vērā ņemams progress? vienu brīdi šķita, ka jā, bet šobrīd tā vairs neliekas, tomēr vismaz ir skaidrs, kurā virzienā jārok
esmu attiecībās, un ir sasodīti labi. racionāli saprotu, ka gan jau tas ir rozā briļļu periods, bet - lai ir, sen nav bijis - nekad nav bijusi tāda pārliecība par sevi, tāda uzticēšanās otram un tāda drošības sajūta. es nezinu, kā būs tālāk, bet šobrīd ir vairāk kā vienkārši labi, apmeklējam ballītes, ejam pārgājienos, pavadām laiku divatā un ar citiem, ir gan sarunas, gan ērts klusums, ir fiziska un emocionāla tuvība, ir tik daudz visa kā cita, ka man mazliet bail stāstīt - ka tik nepazūd. te jāpiebilst, ka lielāko daļu laika neirotiskā uzvedība, kas gan jau zināmā mērā sabotēja attiecības iepriekš, izpaužas krietni mazākā apjomā.

vakar biju uz Rammstein. bija lieliski, tik lieliski, ka varbūt teksts te ir tīra iedvesma, ne upeņu balzāms.
Add to Memories
Tell A Friend
man bija mazais mērķis - spēt bez apstāšanās noskriet 10 km. bija tāpēc, ka šovakar sasniedzu un nu ir cits :) vēl pie vienas laimes, šķiet, izdevās saprast, kāpēc skrienu (nu, jo ar visu mūziku, kas it kā izklaidē, stundu no vietas skriet ir diezgan garlaicīgi, ja jāskrien nosacīti apļi, lai nenāktos apstāties pie luksoforiem - tad nu nākas domāt). sanāk bezgala banāli, bet tas ir vairāk, nekā nekas - to daru sevis dēļ; lai pierādītu sev, ka varu to vai ko citu - tāpēc ir interesanti stirnu bukā, kur kaut kādi pauguri un kas vēl ne, bet interese piedalīties sestdienas nakts pusmaratona izvēlētajā distancē ir pagalam saplakusi - zinu, ka un ko spēju, sacensties par vietām nevaru, laikam labāk to pašu distanci noskrienu kaut kur pilsētas nomalē, kur nav vēl bars cilvēku apkārt, kas tikai traucē. vēl ir laiks pārdomāt, protams, bet stipri apšaubu, ka tas notiks.  
katru reizi, kad kaut ko iemācos par sevi (kāpēc vispār jāskrien, a?), iegūstu kaut kādu brīvību, nu, jo zināt, saprast - tas ir miers.

Tags:

Add to Memories
Tell A Friend
es esmu liels sūklis un varu uzsūkt sevī visu noteiktā telpas rādiusā esošo vainu. pārgājieni bija vienkāršāki, kad gājām divatā vai trijatā.

Current Music: Cigarettes After Sex

Add to Memories
Tell A Friend
kaut arī šķiet, ka viss labais pazūd, tiklīdz par to uzrakstu, es tomēr pamēģināšu - nevis būvēt gaisa pilis, bet sausus faktus par to, kas līdz šim bijis.

gada sākumā ar kolēģi-draudzeni runājot izteicos, ka gribu aizbraukt kaut kur, kur ir gaiši zila jūra. tā un tā (tiesa gan, mana tiešā ietekme notikumu, kas tur noveda, attīstībā bija niecīga), piektdienas rītā pārrados mājās no teju nedēļas, kas pavadīta Sicīlijā (un viesnīca vidusjūras krastā).
mazliet pārkāpu sev pāri (un grasos to darīt atkal) un biju uz divām pārrunām: viens institūts, viena akadēmija. tālākais plāns ir saruna ar skolas vadību par slodzes samazināšanu.
jūnijā vien ir aizvadīts vēl viens relatīvi(salīdzinot ar iepriekšējo sniegumu) veiksmīgs stirnu buks un iets pāris pārgājienos. skriešana pēdējās divās nedēļās apstājusies, taču pirms tam regulāri - reizi, divas nedēļā. plānoju atsākt, taču šobrīd nav skaidrs, kad, jo sociālie plāni aizņem gandrīz visus vakarus un pa dienu neesmu spējusi saņemties.
nu jau divus mēnešus nedēļas nogalēs esmu tikusies ar vienu un to pašu cilvēku, kas man, nenoliedzami, izraisa visāda veida patīkamas emocijas, sajūtas un izjūtas, un arī muļķīgu smaidu sejā katru reizi, kad domas aizklejo uz viņa pusi. te ir vairāk, ko teikt, bet tam gan jau vajadzētu atsevišķu ierakstu. īsi sakot, redzu pozitīvu terapijas iedarbību uz savu uzvedību, arī neapzinātā līmenī (t.i., atskatoties uz situācijām).
notiek izmaiņas draugu lokā. varbūt tas ir sezonāls efekts, bet varbūt - laiks, kas šķiro. lai arī kā būtu, es ļaujos.
šis gan nepavisam nav hronoloģiski, bet laikam nav arī svarīgi.
šodien "izrāvu cauri" detektīvu, pārmaiņas pēc - grāmatas formā. literārā vērtība galīgi nav zelta pods, taču sižets piesaista. dažreiz aizdomājos, ka varbūt to pašu var teikt par maniem ierakstiem te.

Current Music: Cigarettes After Sex - Nothing's Gonna Hurt You Baby

Add to Memories
Tell A Friend
Vai ziniet to sajūtu,kad sanāk smaidīt kā muļķim, skatoties telefona ekrānā? Man ir tāda sajūta par pagājušo nedēļas nogali. Ne jau viss bija izcili, bet man gandrīz pilnībā izdevās izbēgt no savām domām, no savas galvas, aizstājot to ar fiziskām aktivitātēm. Ar visu to, ka nostaigāti 35 km vienā un 24 km otrā dienā, vienu brīdi apmaldījos savā prātā un tad skaidrs ir viens - vajag vēl lielāku fizisko slodzi. Nu,jo šobrīd ir fiziskā slodze pret emocionālo,un, ja ir pirmā, var iztikt bez otrās, vismaz teorētiski. Laikam tāpēc tagad jūtos/esmu priecīga/apmierināta, bet fiziski nogurusi. Un šķiet,ka tā ir labi.

Tags:

Add to Memories
Tell A Friend
gribētos vairāk skriet. un biežāk minēt sudoku. un spēt pārnest abās aktivitātēs ievērotos darbības principus uz citām dzīves jomām (salīdzināt sevi ar savu iepriekšējo sniegumu, nevis citiem cilvēkiem, nezinot viņu ieguldījumu; dot sev laiku progresam un nešaustīt sevi par to, ka progress ir minimāls vai ir pat kritiens atpakaļ; darīt, mēģināt un, ja nesanāk, nepamest pavisam, bet gan censties vēlreiz no jauna un iespēju robežās citādos veidos).

man ir bail no pārmaiņām, bail no nenoteiktības, bet es arī saprotu, ka kaut kas ir jāmaina. ja izdotos sev noticēt kaut kripatiņu vairāk, spētu uzrakstīt motivācijas vēstuli, lai pieteiktos (ir runa tikai par pieteikšanos!) viena projekta pētnieka darbam. šajā kontekstā - mani biedē disertācija. lēnām kaut ko lasu un mēģinu saprast, un liekas, ka, jo vairāk lasu, jo mazāk saprotu, un ka paies mūžība, līdz sapratīšu, līdz rakstīšu, līdz būs gatavs. gribas spēt kā agrāk studiju laikā - piesēsties, ieurbties līdz saprast, bet tagad .. atrunas? tomēr nē, skola iztukšo tā, ka kolēģi pēdējās divas nedēļas vairākas reizes izsaka piezīmes par to, cik nogururi/iztukšota/nekāda izskatos, nezinu, ko ar to iesākt. pēc pāris nedēļām būs atvaļinājums, tad?

pēdējā mēneša laikā sanācis piedalīties pāris pārgājienos, un saprast, ka arī tas man patīk. ar draugiem plānojam jūlija sākumā vienu nedēļas nogali veltīt mūsu versijai par kolka-dubulti, un to šobrīd gaidu vairāk kā četru dienu braucienu uz sicīliju. nezinu, kurā brīdī attiecībā uz šāda veida aktivitātēm no "jā, būtu forši, gribētu, bet .." kļuvu par "ejam? ejam!", bet tas šķiet kā solis pareizā virzienā, lai arī kāds tas būtu.

kas vēl? sapratu, ka esmu izslāpusi pēc kaut kā, ko dod daiļliteratūra. vakar ilgu laiku pavadīju grāmatnīcā, besījot sevi un pārdevēju, mēģinot noformulēt, ko gribu, un šķiet, ka to izdevās atrast. ir izlasītas divas nodaļas un galvā, emocijās kaut kas notiek - viena no pazīmēm tam ir tas, ka šobrīd spēju uzrakstīt ko vairāk par vienu teikumu.
Add to Memories
Tell A Friend
es neesmu vienmēr pārliecināta par to, kāpēc daru to,ko daru, bet fakts ir un paliek - noskrēju stirnu buka mazo distanci laikā, kas pašai šķiet apmierinošs, un vakar vakarā pieteicos uz jelgavas nakts pusmaratona 5 km distanci; domāju, ka arī stirnu buku mēģināšu vēl. man laikam ir iepaticies skriet. ceru, ka šī patika nepazudīs.
Add to Memories
Tell A Friend
vakaros šķiet, ka visas nebūšanas, neizdošanās un visu slikto varētu izskriet, bet, kad tieku līdz skriešanai, jau apmēram pie piektā kilometra domāju, ka vispār nedaudz dur sānā, ka sāp celis un kāpēc tieši skrienu, un mēģinu sevi pierunāt veikt vēl 100 metrus, varbūt vēl līdz krustojumam, labi, ir zaļā gaisma - vēl pāri ielai, un pēc skriešanas uz pāris stundām ir labi, bet tad pienāk vakars un vilšanās nekur nav pazudusi, un nākošajā dienā viegli smeldz kājas, un tā nu es tagad attopos ar trešo glāzi upeņu balzāma;(pirmās divas bija pirms -) soc.tīkli bāž sejā, ka "nākošā pēc manis ir īstā" nostrādājis atkal, kamēr es laikam laboju sevi, bet līdz galam nesalaboju, un beigās palieku pie sasistas siles. dažās dienās besīju pati sev, un ir bail domāt par to, cik slikti bija agrāk, ja tagad, kad ir relatīvi labi, ir šādi. 

man nav attaisnojuma. neaizbraucu ar kursabiedrenēm uz Igauniju, jo jutu, ka nebūs labi. paliku mājās, izgulējos, skrēju, apciemoju vecmammu, biju mežā, it kā visu daru pareizi, bet nejūtos labāk nemaz, necik, ne par mata tiesu. kaut kas fundamentāli pietrūkst un laikam pat zinu kas, taču tas gan situāciju neuzlabo, un tā nu .. ceturtā glāze vai miegs?
miegs.
Add to Memories
Tell A Friend
kopš pavasara bedres ieraksta esmu bijusi skriet piecas reizes un pieteikusies Stirnu Buka nākošā posma iesācēju distancei, kas nozīmē, ka man ir nepilns mēnesis laika spēt noskriet ~6km ne vien bez apstāšanās, bet arī ne pārāk lēni un (vēlams) pa ceļam neizlaižot garu.
Add to Memories
Tell A Friend
es vēlos, kaut spētu rakstīt atklātāk un pēc tam nenožēlot savu atklātību. pēdējo dažu mēnešu laikā esmu piefiksējusi, ka runājot man tas sanāk jau tīri labi (sev par pārsteigumu - nav pretrunas ar kaut kādu iekšējo būtību), bet joprojām daudz paliek neuzrakstīts (un tādējādi nepateikts).
Add to Memories
Tell A Friend
kaut kā man šogad ar veselību neiet, vēl ne mēnesis nav pagājis kopš iepriekšējās slimības lapas, kā atkal esmu nost. tā un tā, galvenais, kas mani šajā sakarā iepriecina, ir tas, ka mamma nejauši izpļāpājās, ka māsa esot satraukusies par mani. lieki piebilst, ka viņa ar mani nav runājusi .. jau vairs neatceros, cik ilgi tieši. mans pēdējais mēģinājums ieasistīt viņu manā dzīvē tika ignorēts, tāpēc šodien uzzinātais nudien nešķita kā kaut kas pašsaprotams. draugi man teica, jā, bet Tu taču arī satrauktos, ja viņai kaut kas atgadītos. jā, protams, bet es arī viņai pašai pajautātu. labi, no šī gribēju paņemt pozitīvo - viņai rūp. 

Current Music: Spacemuminsh

Add to Memories
Tell A Friend
sapratu, ka gribu stāstīt par sevi un gribu, lai kāds klausās. un gan jau iepriekšējais ieraksts ir īslaicīga prāta aptumsuma radīts fenomens.
Add to Memories
Tell A Friend
apturiet vilcienu, gribu izkāpt. iespējams, pavemt, bet varbūt tikai sagaidīt, kad vairs negriezīsies galva. kolēģe, biologs, teica, pagaidi, drīz pāries, tas nevelkas ilgi. kā pusaudžu gados spēju šito regulāri izturēt? tāda kā viegla nelabuma sajūta, tāds kā izsalkums, kas nav izsalkums, nespēja koncentrēties un visu tilpumu galvā kā gāze aizpilda domas ap un par vienu pašu cilvēku. terapeite šodien smaidīja, teica, laikam iemīlēšanās.
Add to Memories
Tell A Friend
šodien gribēju teikt skolniecei "iedomājies, ka Tu esi nullē" (runājot par "stāvēšanu" punktā vienības riņķī, kas nosaka nulle grādu lielu pagrieziena leņķi) un, skatoties viņai acīs un ar ar pirkstu rādot attiecīgo punktu vienības riņķī, pateicu: "Tu esi nulle."
Add to Memories
Tell A Friend
vakar biju randiņā. nezinu, cik piedienīgi būtu te atstāstīt kādas detaļas, jo man ir diezgan spēcīga pārliecība, ka internets nav tik plašs kā bieži vien gribētos, un, ja reiz kaut ko te rakstu, ir nenulles varbūtība, ka to var izlasīt .. jebkurš. lai vai kā, vienu lietu gan gribas pieminēt, par to smaids sejā raisās joprojām - tikšanās sākumā viņš sēdēja sakrustotām rokām, taču laika gaitā ķermeņa valoda liecināja par lielāku atbrīvotību; beigās poza bija ievērojami atvērtāka nekā sākotnēji. lai arī esmu diezgan droša, ka otrā randiņa nebūs, labi pavadīju laiku un priecājos, ka piespiedu sevi pamest māju.

iepriekš minēju, ka mēģinu nostaigāt 100 dienas pēc kārtas, katru dienu vismaz 10 000 soļu; izdevās, turklāt šo 100 dienu laikā kopumā nostaigāti 979 km (tā saka aplikācija). šī ir jau 103. diena :)
Add to Memories
Tell A Friend
protams, atkal ir izdevies apslimt. detaļas par to, kā ar to cīnos, nav interesantas, vispār laikam arī viss pārējais, kas man sakāms, nav sevišķi interesants, bet gribas parunāties un vistuvākais kaut kam, kam noteikti nekrītu uz nerviem (ar uzsvaru uz noteikti), ir ciba.

es joprojām esmu skolā un tas no vienas puses mani lēnām nogalina, bet no otras - saprātīgi dzīvojot, ik mēnesi varu atlikt kādu naudas summu krājkontā lielajam ceļojumam (ne obligāti ceļojums, vnk dzīves maiņa drīzāk), ko gaidu nākošajā gadā. zinātniskā darbība ir teju neeksistējoša un ap šo brīdi esmu vienojusies par tikšanos ar zinātnisko vadītāju, jo gribu paskaidrot, ka jūtos kā liekēdis projektā, jo pēdējās simulācijas nekādus kvalitatīvi jaunus rezultātus nav devušas un es neredzu jēgu tam, ko daru. viņš tur ir kaut kāds izpilddirektors or something, varbūt vajag mani vnk izslēgt no tā pasākuma, lai man vismaz ir tīra sirdsazpiņa. man šķiet, ka tāds purvs kā tagad, iepriekš nav bijis un nesaprotu, kā uztaisīt to multeņu triku, kurā pati sevi aiz ausīm izvelku ārā.

ja neskaita sirdsapziņas pārmetumus par iepriekšminēto purvu, dzīve šķiet apmēram normāla. jā, esmu nejauši nogalinājusi augu, kam bija izdevies pie manis izdzīvot vairāk kā gadu (gaidu, kad nokritīs visas lapas, lai atzītu savu sakāvi); jā, māsa vienā brīdī pieteicās nākt ciemos izrunāties, nekonkretizējot laiku, es no lieliem priekiem pat apmēram izbrīvēju visu nedēļas nogali, bet, protams, viņa beigās ne vien nepadeva ziņu, bet arī neatbildēja uz manām un neieradās; jā, nupat ir jau 75 dienas, kurās katrā esmu nostaigājusi sev uzlikto mērķi - vismaz 10k soļu (vismaz 8 km) un ir plāns tikt līdz 100 dienām; jā, kopš esmu single, esmu atsākusi savākt sevi rāmjos attiecībā uz puslīdz sakarīgu pārtiku un miega režīmu, turklāt uz nenoteiktu laiku esmu atlikusi ideju par tinder lietošanu, kaut gan lieliski apzinos, ka ar manu līdzšinējo dzīvesveidu nevienu sev interesantu personāžu tāpat vien nesatikšu. vēl kas? mani skolēni, kas aizgāja uz fizmatiem, joprojām tur cīnās un man ir prieks par viņiem. vēl viens no bijušajiem divpadsmitajiem bija atnācis ciemos pagājušajā nedēļā un pēc tam atlikušo dienu smaidīju kā maija saulīte.

vispār gribēju uzrakstīt (pēc cita cibas ieraksta izlasīšanas), ka šobrīd izcili būtu atrast kādu, ar ko skatīties kopā detektīvus tumšajos vakaros, varbūt iedzert pa glāzei vīna, un no tā neveidot neko vairāk. draugi tomēr ir vērtīgāki (un ilglaicīgāki) par attiecībām.
Add to Memories
Tell A Friend
rīt pēc gandrīz divu nedēļu pārtraukuma (tajā skaitā, jebkādu komunikācijas trūkumu pēdējo nedēļu) tiekos ar šī brīža boyfriend. redz, manā galvā jau labu laiku (kopš paša sākuma patiesībā) bija skaidrs, ka šis nebūs nekas ilgtermiņa un nopietns, un dienas, kad varēs šīs ne-gluži-attiecības pārtraukt, priekšvakarā sāk parādīties šaubas. šis ieraksts vispār ir atgādinājums sev, ka pa lielam jau nekas nemainīsies - es tāpat lielāko daļu laika pavadu bez viņa, jo tikāmies labi, ja reizi nedēļā, mums nebija īpaši daudz kopīgu interešu, un no manas puses nebija arī dziļas pieķeršanās, turklāt pēdējā mēneša laikā bija pieaudzis aizkaitinājums. izklausās slikti, ja? gan jau ir arī. vismaz izskatās pēc tās pašas kļūdas, ko pieļāvu pirms gada.
Add to Memories
Tell A Friend
vakar vakarā izdzēru divus alus un spēju saņemties atbildēt uz epastu, ko saņēmu jūnija sākumā. nepieklājīgi tik ilgi klusēt, jā, bet reizi pa reizei uznāk kaut kas, kas nobloķē darbību kādā konkrētā virzienā un pēdējo pāris gadu laikā esmu ievērojusi, ka visbiežāk tas notiek tieši saistībā ar epastiem. ir tādi, kur atbilde ir steidzama - tad spēju savākties, bet citādi marinēju ilgi. agrāk epasta notification izraisīja prieku un interesi, tagad drīzāk bailes un stresu. kaut kas ir nogājis greizi.
Add to Memories
Tell A Friend
vispārējais noskaņojums ir tāds, ka šajā vasarā es daru lietas - bija gājiens kājām uz Tukumu, bija manu skolēnu izlaidums, bija laivu brauciens, pirmo reizi bija piedalīšanās dziesmu svētku bezmaksas pasākumos, bija mazais eurotrips, kura laikā vēl pirms pati legit biju sākusi kaut ko darīt, tiku pie darba intervijas, bija darba intervija un nu būs otrā kārta ar uzdevumu, bija pārgājiens gar jūru. šogad pat veselas divas reizes esmu peldējusies un kopš pavasara noķērusi kaut kādu boyfriendu, esmu sadūšojusies pieņemt lēmumu par akadēmiskā gada ņemšanu studijās un, attiecīgi, atvēlēt sev gadu laika, lai, pirmkārt, saprastu, par ko tieši rakstīt disertāciju, un, otrkārt, sāktu to tiešām arī darīt. uz kādu laiku diezgan pamatīgi sabojājies miega režīms, tā, ka dažas naktis negulēju vispār vai varbūt stundu-divas un miegs pēc tam nenāk ne tikai nākošajā dienā, bet arī nākošajā vakarā, bet tas šobrīd tiek risināts.  

ko gribēju ar visu šo teikt? man patīk retu reizi atskatīties uz to, kāda es biju agrāk pirms uzsāku cīņu ar iekšējiem erroriem un redzēt, ka nu esmu tāds cilvēks, kas pašai šķiet patīkamāks. tas sevī ietver arī līšanu ārā no komforta zonas, lai padarītu dzīvi interesantāku un tas tad laikam arī ir tas, ko gribēju teikt. pēdējie divi gadi ir bijuši īpaši svarīgi šajā kontekstā, tāpēc ik pa brīdim esmu overwhelmed ar pateicības sajūtu pret cilvēkiem, kas bijuši līdzās un bijuši gatavi mani kaut aiz ausīm vilkt ārā, kad izskatījies, ka es varētu grimt, bet nekādi neprotu to izrādīt vai pat pateikt. nekas, nāks laiks, nāks padoms. 

Tags:
Current Music: Radiohead

profile
User: [info]swirl
Name: sonnenschein
Back October 2019
12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031