entries friends calendar user info Previous Previous
sonnenschein
Add to Memories
Tell A Friend
pēdējo mēnesi man nav, ko teikt. labi, nav tā, ka nav, ko teikt. drīzāk - nav, ko rakstīt. dienās izrunājos ar skolēniem, kolēģiem, draugiem un paziņām, un vakaros, kad varētu runāt ar sevi (t.i., rakstīt), tam vairs nav iedvesmas. izpaliek refleksija par dienā notikušo, prāts laikam nenonāk gluži miera stāvoklī un naktīs miegs ir vēl saraustītāks kā iepriekš.

noticis gan ir daudz, un šķiet, ka vajadzētu to visu kaut kur pierakstīt - te vai otrā blogā, vai uz papīra, bet nespēju saņemties sākt. un, ja tomēr sāku, tad apstājos pēc aptuveni diviem samocītiem teikumiem.

kamēr rakstīju šo, izdevās noformulēt domu par to, kādu komunikāciju labprāt gribētos un kas varbūt pārtrauktu tukšuma periodu visa veida ierakstos - gribas tāda cilvēka vai cilvēku sabiedrību, kurā var ērti klusēt; lai var runāt, bet var arī nerunāt un būtu ekvivalenti labi - varbūt tad dienas beigās nejustos tik iztukšota. laikam jau šajā situācijā daļēji pie vainas ir tas, ka pēdējā laikā vairāk esmu cilvēkos un biju paspējusi piemirst, ka nereti tas nogurdina.
Add to Memories
Tell A Friend
Natasha Bedingfield: I got a pocket, got a pocketful of sunshine [..]

Me: I got a thermos, got a thermos full of whisky.

Tas nav joks. Vēl vakar ik pa brīdim viss sagāja uz īso, prezentāciju konferencei neuztaisīju. Tagad esmu autobusā uz Ventspili un fb ar kolēģi runājām par to,ka rīt ir bēres un vispār jāiet, un man atkal pa asarai katrā acī. Ja pa ceļam uztaisīšu prezentāciju, tad stāstīšu. Ja stāstīšu, tad man ir mazs, mazs termoss, kurā ir viskijs. Es taču totally varu būt mentors.

UPD. viss(t.i., dalība konferencē, uzstāšanās) ir beidzies vairāk vai mazāk veiksmīgi.
Add to Memories
Tell A Friend
esmu nolīdusi kaut kādā pagrīdē. vai tas joprojām ir tikai mild case of impostor syndrome, ja es šobrīd (t.i., jau pāris dienas) domāju par to, kā pēc iespējas mazsāpīgāk varētu nejauši salauzt, piemēram, roku (nē, diezgan konkrēti - roku, kāja būs traucējošāk) līdz piektdienai, jo tik ļoti negribas uzstāties konferencē, jo viss, kas saistās ar zinātni, manī šobrīd izraisa paniku un sastingumu?
Add to Memories
Tell A Friend
ui, kā ir sakrājusies žults par mātes un māsas izdarībām ne tikai attiecībā uz mani, bet arī vispār! racionālais prāts saka, ka to vajag pietaupīt sarunai ar terapeitu, tad nu izlikšos par saprātīgu cilvēku un daudz te necepšos. vismaz ne šovakar. 

pēdējās pāris dienas pa galvu izteikti maisās domas par to, ka akadēmiskajai videi esmu, ja ne par stulbu, tad noteikti ar pārāk zemu motivāciju un mēģinu saprast, kādas ir sajūtas tiem cilvēkiem, kas vai nu pamet visu un sāk no nulles random vietā vai arī tiem, kas teju visu mūžu nostrādā, nodzīvo vienā vietā bez ambīcijām kāpt kaut kur augstāk. es joprojām dzīvoju ar domu, ka man viss vēl priekšā, bet, ja nu tiešām academia nav man, vai var gadīties, ka esmu sasniegusi savu augstāko punktu un labāk vairs nekļūs? nav slikti, bet nav arī tik labi, kā esmu iedomājusies augstāko punktu esam pat tad, ja zinātne nebūs īstais ceļš. kā turpināt tālāk no šīs vietas? nu, jo ir sajūta, ka mēģinu kāpt pa kāpnēm, kas kuru katru brīdi izjuks un negribas krītot lauzt sprandu. 
Add to Memories
Tell A Friend
salabota miega režīma paliekas ir pagaisušas. miegs nāk, bet šodien draudzējos ar vēlmi prokrastinēt un tā nu man jāceļas pēc mazāk četrām stundām, bet darba lietas vēl nav izdarītas. nestrādā arī pārmešana sev, jo zinu, ka tik un tā rīt tikšu galā.

vakar ciemos bija draugu pāris no vidusskolas laikiem, kas nebija Latvijā bijuši vairāk kā pusgadu. runājāmies un uz brīdi bija kaut kāda nostaļģiska sajūta, bet pat viskijs nespēja no atmiņas izklīdināt to, kāda bija mūsu komunikācija, pirms viņi aizbrauca, tāpēc, lai arī atkaltikšanās prieks bija patiess, apšaubu, ka regulāra komunikācija turpināsies. taču, kas zina, varbūt cilvēki mainās. (tas ne tikai par viņiem, gan jau es arī varētu būt tolerantāka (varbūt tomēr ignorantāka pret sevi?) un tad līdzāspastāvēšana būtu vieglāka. then again, uzreiz galvā klusa balstiņa dīc, ka "lol nau verc", jo kopīgu interešu nav jau labu laiku un uzturēt kontaktu tāpēc, ka kādreiz bijām labi draugi vai tāpēc, ka pilsēta ir maza un tas ir racionāli un pieklājīgi, nozīmēs izniekot laiku visiem.)

Tags:

Add to Memories
Tell A Friend
ja neskaita to, ka esmu apslimusi, šī ir pirmā diena pēdējā laikā, kad vakarā jūtos labi. jā, dārzenis, jo galva kā piebāzta ar vati, šķaudu un katru reizi pēc tam nolamājos (interesants reflekss, starpcitu; pamanīju jau iepriekšējā saaukstēšanās reizē. darbā gan nostrādā filtrs un lamāšanās ir citiem nedzirdama), garšu ēdienam piedomāju klāt, bet - nav skumju un tas ir pozitīvi.

nākošās nedēļas beigās jāparunājas LU konferencē. šoreiz satraukuma nav, kaut gan redzēs, kā būs, kad pienāks attiecīgā diena. paskatījos sekcijas laiku - principā, vakars. ir aizdomas, ka bez runātājiem un sekcijas vadītāja tur būs vien 1-2 profesori (labākajā gadījumā arī iepriekšējā projekta vadītājs un kāds no jaunā projekta fiziķu cilvēkiem) un tikpat maģistranti, kuriem tas kaut kāda priekšmeta ietvaros būs uzlikts par obligātu pasākumu.
Add to Memories
Tell A Friend
Ziemassvētkos būšu Varšavā. šis būs pirmais mēģinājums no visa aizlaisties.
Add to Memories
Tell A Friend
es te pačīkstēšu.

vakar vakarā sāku just, ka nav labi, un izrādījās, ka ir nedaudz paaugstināta temperatūra. tā kā šodien skolā bija skolotājiem obligāts pasākums "vecāku diena", kuras ietvaros jāsēž un jāgaida vecākus, kas nāks runāties līdz pat 7iem vakarā, no rīta pieņēmu, ka gan jau esmu vesela un aizgāju uz darbu. tā bija pirmā kļūda. nevienu gadu vecāku dienā neviens nav atnācis ar mani runāt, vai novērot stundas, šis gads nebija izņēmums. skolēni gan izmantoja piedāvāto iespēju palikt konsultācijā ilgāk, jo biju brīdinājusi, ka būšu skolā. atnācu mājās, paēdu ēdienreizi, kas hronoloģiski sanāk pusdienas (skola uz ēkas renovācijas laiku ir pilī - viena ēdnīca skolēniem, studentiem, skolotājiem un pasniedzējiem, rindas, nekavējot stundu sākumu, nav izstāvāmas, un šodien nevienas brīvas stundas nebija, tāpēc tikai grauzu līdzpaņemtos burkānus) un izmērīju temperatūru - atkal (vai joprojām) paaugstināta. tagad nesaprotu, ko darīt ar rītdienu - taisīt kļūdu numur divi un iet uz darbu (vai es varu pieļaut, ka izkrīt 8 stundas, no kurām vienā ir kontroldarbs?!) vai pieņemt, ka veselība ir svarīgāka un gulēt mājās? tad, kad pašsajūta ir čābīga, visvairāk pietrūkst cilvēku, kas par mani varētu rūpēties. slimoju apmēram reizi gadā, un pagājušā gada pieredze liecina, ka uz ģimeni paļauties, ka izbrīvēs kaut pusstundu jebkurā diennakts laikā, nevar, bububu. draugiem prasīt palīdzību (ar ko tad īsti, a?) nespēju, jo nav jau mirstama vaina. šobrīd tik vien kā gribas, lai kāds par mani parūpējas; tālāko gadu es atkal tikšu galā pati.

upd. sapratu, ka nebūs (labi). rīt palieku mājās.
Add to Memories
Tell A Friend
ļoti lepojos ar sevi aptuveni mēnesi, laikam pat vairāk, kurā likās, ka ir izdevies savest kārtībā miega režīmu - gultā ap pusnakti, tā, ka katru nakti sanāca vismaz 6 stundas miega. pēdējās nedēļas laikā viss ir atkal vecajās sliedēs (t.i., eju gulēt ap diviem, ceļos pusseptiņos), tikai diendusu pēc darba neguļu. dienā esmu nogurusi un neproduktīva, bet, kad pienāk laiks iet gulēt, miega nav. pāris naktis iepriekš visu nakti nogulēju mierā, acīm ciet, bet ne aizmigusi, jo prātu izslēgt neizdevās. zilās gaismas filtri jau labu laiku ir gan datoriem, gan planšetei, gan telefonam. nupat (pāris nedēļas) arī mēģinu ēst apmēram kā normāls cilvēks, nevis pārēsties vakariņās, jo pusdienu nav bijis vispār. tā un tā, nesaprotu, kas ir nepareizi, jo kaut kas acīmredzot nav labi. varbūt stress par manu pienesumu pēdējai (topošajai) projekta publikācijai, kas šķiet minimāls, taču arī par to esmu runājusi ar zinātnisko vadītāju tā, ka vajadzētu būt aptuveni mieram galvā. jā, dabūju ziņas, ka kaut kas nogāja greizi ar Minheni, bet, ka joprojām ir iespēja uz turieni doties, tomēr jānokārto vairākas lietas (kam arī grūti saņemties, jo tas nozīmē, ka kādā brīdī būs kādam jāstāsta, ka esmu gudra, lieliska un kāda vēl ne, bet pašu par to konstanti māc šaubas. impostor syndrome vai tomēr tiešām esmu izteikta viduvējība?), cita stresa avota īsti vairs nav. nesaprotu, kas notiek un ko vēl darīt, jo visādi dzīve šķiet apmēram līdzsvarā. am i missing something obvious?

Tags:

Add to Memories
Tell A Friend
Gāju pēc Talisker 10 yo, bet pārnācu ar Macallan 12 yo. Nenožēloju.
Add to Memories
Tell A Friend
ik pa brīdim "uznāk" sajūta, ka visiem traucēju, taču cilvēku kompāniju gribas. tā nu pēdējās pāris dienas domāju, ka ļoti priecātos, ja man būtu tādi draugi, kuriem uzrakstot ar mērķi tikties un parunāt par muļķībām vai pačīkstēt, es nejustos uzbāzīga vai kā apgrūtinājums.

šodien skolēni man skaidroja, ka dzīvē esot melnie un baltie periodi un ka vērtējums "labi" pārbaudes darbā par eksponentvienādojumiem/nevienādībām noteikti ir kādas melnās strīpas sākums vai beigas.

Current Music: Innerbloom

Add to Memories
Tell A Friend
aiznesu salabot veco datoru, nu man ir divi pietiekami jaudīgi datori, turklāt uz viena no tiem pa ilgiem laikiem ir tikai windows. ceturtdien nopirku vēl vienu galdu (jo vairāk laika paiet kopš pirkuma, jo vājāki ir racionālie argumenti par to, kāpēc tas bija vajadzīgs. paliek tikai emocionālais - es zinu, ka institūta darbam vajadzēs citu galdu, citu auru?, uz esošā galda nepietiek vietas diviem datoriem un dzīvoklī nav vietas, kur graciozi nolikt otru datoru, kamēr tas veic aprēķinus). lai vai kā, šodien beidzot ir laiks, lai galdu saliktu. pagaidām gan sēžu uz grīdas pie radiatoriem (trešdien pieslēdza apkuri!), risinu sudoku, klausos 90-to gadu mūziku un ar teju katru dziesmu domāju, ka jau sen šitā vajadzēja. 
Add to Memories
Tell A Friend
ik pa laikam sāku rakstīt "cepienus" saistībā ar darbu skolā, bet vienmēr apraujos, jo šķiet, ka kāds norādīs uz to, ka man nav pietiekami liela pieredze vai pietiekami augsta līmeņa izglītība pedagoģijā. zinu, ka mans viedoklis tāpēc nav pavisam zemē metams, bet laikam nerūp tik daudz, lai būtu gatava to aizstāvēt, tāpēc vienmēr visi teksta blāķi tiek izdzēsti vēl pirms publicēšanas.
Add to Memories
Tell A Friend
rīt ir doktorantūras eksāmens un es nejūtos gatava; so much so, ka pēdējo stundu pirmo reizi nopietni apsveru iespēju studijas pamest.
zinu, ka eksāmenu var nokārtot vāji, viduvēji vai whatever, bet man eksāmeni vienmēr bijuši "go big or go home" pasākumi - vēl jo vairāk tie, kas saistīti ar specializācijas nozari. tagad gan īsti nav opcijas "go home", tā vietā ir opcija "quit everything", jo "go big" iespēju esmu palaidusi garām. ir skumji un nav spēka vairs mācīties, un zinu, ka neesmu pietiekami gatava. gribēji paralēli studēt un strādāt pilnu slodzi divās darba vietās? silly girl, divus gadus pēc kārtas tā nevar. varbūt var, bet es nespēju. tagad varu kost pirkstos.
Add to Memories
Tell A Friend
dzimšanas dienā visa cita starpā tiku pie Talisker viskija, tā nu jau trešo vakaru pēc darba dienas, strādāšanas mājās vai gatavošanās doktorantūras eksāmenam tukšoju pa glāzei. šovakar jāuzraksta vēl viens epasts, un tam drosmes nav nemaz un viskijs nepalīdz. nevaru saprast, vai drebu no aukstuma vai bailēm. laikam tomēr jābūt auksumam, jo galvā noformulējusies doma, ka vairs jau īsti nav, ko zaudēt, kas mēnesi atlikta epasta rakstīšanu padara vieglāku.

Current Music: Nine Inch Nails - Right Where It Belongs

Add to Memories
Tell A Friend
pirms aptuveni stundas: veikalā redzu savus 12.klases skolēnus. čalis ierauga mani, pasmaida, pamāj. man rokās ir katls. pamāju pretī. ar katlu.
Add to Memories
Tell A Friend
šonakt sapnī redzēju the fiziķi. romantisks settings un tā. šī ir laikam trešā reize, kopš viņš aizbrauca. apziņa jau labu laiku ir citos medību laukos, kamēr zemapziņā kaut kas vēl nav līdz galam atrisināts.
Add to Memories
Tell A Friend
pirmā diena šajā mācību gadā ar skolēniem pagāja gandrīz bez aizķeršanās (pusi garā starpbrīža ķiķināju par pašas pieļauto drukas kļūdu, rakstot uzdevuma tekstu. kā tieši man izdevās no vārda 'šķēlums' izlaist otro un trešo burtu, joprojām nesaprotu), un gala rezultāts bija smaids sejā darba dienas beigās. divi divpadsmito klašu skolēni neatkarīgi viens no otra pienāca pēc stundas un izteica vēlmi ar mani parunāties par karjeras iespējām, studējot matemātiku, kā arī dzirdēt manu viedokli par studijām kā tādām. viens no šiem diviem skolēniem bija puisis, kas par matemātikas studijām bija ieminējies jau iepriekšējā mācību gadā, un šobrīd priecē, ka šis variants joprojām tiek apsvērts. interesanti ir tas, ka šie skolēni nebija no matemātikas klases, bet gan no klases, kurā matemātikas stundu skaits ir mazākais pieļaujamais.

Tags:

Add to Memories
Tell A Friend
pirmo reizi ļoti ilgā laika posmā ir tā, ka nauda varētu beigties, pirms ienāk alga (krājkonts netiek ņemts vērā, tur vēl ir, bet par daudz šajā vasarā jau iztērēts). vakar biju ar kolēģi Rīgā gandrīz tikai tāpēc, lai papusdienotu, un vakarā sajutos slikti, tāpēc teju pēdējos eiro iztērēju, iegādājot Dostojevska "Idiotu" (nē, skolas laikā neizlasīju, un, tā kā krievu valodā protu tikai burtot, kas nav gluži pietiekami nopietnai lasīšanai, ir tulkojums latviešu valodā). šis vispār ir stāsts par prioritātēm; šodien ārā no mājas neeju, jo visi laika pavadīšanas piedāvājumi ietver naudas tērēšanu, bet man viss ir sarēķināts tā, lai pietiek obligātajiem pirmdienas izdevumiem un ne vairāk.

Current Music: Chaos Chaos (formerly Smoosh) - Do You Feel It?

Add to Memories
Tell A Friend
terapija ir maģiska lieta. es, protams, ik pa brīdim izsaku šaubas par to, vai manas atmiņas ir ļoti ņemamas vērā, jo tas tomēr subjektīvi, bet kopsumma nemainās - māku analizēt gan sevi, gan minimāli arī apkārtējos. tas dod kaut kādu pozitīvu pārliecību par sevi, jo zināt - tas nozīmē mieru; neziņa ir haoss prātā.

Current Music: Uriah Heep - Lady In Black

profile
User: [info]swirl
Name: sonnenschein
Back May 2018
12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031