entries friends calendar user info Previous Previous
sonnenschein
Add to Memories
Tell A Friend
uztaisīju kūku. mana doma bija, ka, saliekot kopā visādas puslīdz saldas un skābenas lietas, neko daudz nevar sačakarēt. te nu kļūdījos - manuprāt, kūka sanāca par saldu. vajadzēja skābāku ievārījumu vai vairāk ogu dekoram, vai kaut ko pavisam citu, nezinu, bet prognozēju, ka tā kūka tiks ēsta lēni un nelieliem gabaliņiem.
Add to Memories
Tell A Friend
vakar izbraucām līkumu pa Helsinkiem un pa ceļā esošo Lauttasaari. salā bija skaistas klinšaini/akmeņainas jūras malas, tā, ka velo nācās stumt, jo kopā ar pamatīgajām koku saknēm taciņa nebija gluži braucama. lai vai kā - saulaina diena, skaisti skati, radās vēlme tur ar kājām pastaigāt, jo mums bija plāns, tāpēc tiklīdz bija skaidrs, ka braukšana nebūs, stūmāmies prom uz ceļu, bet man tā vien gribētos redzēt, kā tā taka turpinās. tālāk apbraucām apkārt Helsinku centram, maksimāli daudz gar ūdens malu - normāli pūta vējš. pati pilsēta, cik nu to sanāca redzēt, milzu sajūsmu manī neraisīja. parasti interesi rada kaut kas atšķirīgs, bet te viss likās gandrīz vai pazīstams. kopumā nepilni 30 km.
Add to Memories
Tell A Friend
iepriekš stress nāca kopā ar trauksmi - trīcošām rokām, sliktu dūšu, teju paniku. tagad stresa situācijās esmu mierīga, tik ar acs kaktiņu manu kā pulsometrs reģistrē to, kā ārdās pulss. pārdeguši drošinātāji.

Current Music: Dozer - Big Sky Theory

Add to Memories
Tell A Friend
šodien izbraucām 20+ km līkumu pa mežu, baigi nomocījos. jau tā neesmu nekāds dižais riteņbraucējs, bet ja vēl visa pieredze ir ar Latvijas plakanumu, tad Somijas mežiņa pauguri lika izkārt mēli un sirds sitās stiprāk kā būtu gribējies. pats mežs stipri līdzīgs kā Latvijā, ja neskaita milzu akmeņus, klinšu atsegumus un krietnu daudzumu dažāda augstuma pauguru. vēl viena lieta - daudz melleņu, un tieši ceļmalā - lasi tik un ēd. pāris reizes piestājām pie ogām arī.

tagad tāds patīkams nogurums, bet uz Helsinkiem rīt ar riteni braukt diez vai būs iedvesma.
Add to Memories
Tell A Friend
esmu Somijā, otras lielākās pilsētas klusā nostūrī. te viss ir zaļš, gandrīz kā mežā vai vismaz parkā, uz balkona izejot viena priede ir tik tuvu, ka to var ar roku aizsniegt. otra lieta, ko esmu piefiksējusi - viss šķiet izkliedēts. jā, nav jau pilsētas centrs (šai pilsētai konkrēta centra it kā neesot vispār, tikai vairāki rajoni, kas katrs ir sava veida centrs), bet tik un tā ir sajūta, ka cilvēki te viens otram uz galvas nekādi nestājas, jo nav tādas vajadzības. jāatzīst gan, ka pēc dzīvošanas Rīgā, man arī Jelgava likās patīkami brīva. tā kā viss ir izkliedēts, tad tuvākais lētais veikals ir 3 km attālumā, kas nav baigā bēda, jo visur var aizbraukt ar riteni - veloceliņi te ir labi un daudz, prieks braukt. pīļu vietā parkos ir zosis, cilvēku uz ielām maz.

māja, kurā dzīvojam, celta piecdesmitajos, bet pats dzīvoklis šķiet diezgan moderns, pārdomāts. vienīgā vieta, kur izteikti manāms, ka māja ir veca, ir kāpņu telpas lifts, jo tas ir ar divām durvīm, kas abas aizveramas manuāli. vienas no durvīm ir tāda kā reste, ko aizvelk ciet - braucot var redzēt visu cauri. tas lifts ir mazliet baiss, bet gan jau pieradīšu. parasti pēc braukšanas ar velo nav milzu vēlmes kāpt līdz priekšpēdējam mājas stāvam pa kāpnēm.

drauga darba vieta ir institūts, vakar smējāmies, ka man arī vajadzētu pieteikties tur darbā, jo ir pieklājīgi health benefits, nemaz nerunājot par to, ka atbilstoša alga un tā būtu starptautiska pieredze. galīgi nejūtos adekvāta, piemērota un gana laba - tādu sajūtu kokteilis nav gluži veiksmes formula, kad jāmēģina pārliecināt potenciālo darba devēju par to, ka no tevis ir jēga.

visa šī kontekstā - ir jādomā, ko darīt tālāk, jo varu likt galvu ķīlā, ka institūts, kurā šobrīd vēl strādāju, pēc divu mēnešu testa perioda piedāvās tik samazinātu slodzi, ka man nebūs izdevīga došanās uz Latviju vai arī bez ceremonijām pasūtīs mani lasīt čiekurus. un ir, par ko domāt - darbs, doktorantūra, hobiji, draugi - tas viss kaut kā jāatrod arī Somijā.
Add to Memories
Tell A Friend
ik pa brīdim uznāk vēlme sākt visu (ko visu? cik tālu atpakaļ?) no jauna. šķiet, ka Somija tās idejas īstenošanai varētu būt piemērots iegansts.
Add to Memories
Tell A Friend
pēc nedēļas jāatbrīvo dzīvoklis, bet mantas vēl stāv, kur stāvējušas; nesalocītas kastes istabas stūrī. vēl jau ir laiks, jā.

gribētu teikt, ka visas pārmaiņas uztveru mierīgi, uz brīdi pat biju sevi par to pārliecinājusi, likās - tik viegli tāpēc, ka, kamēr viss vēl uz vietas, neliekas, ka tas pa īstam, bet, nē, patiesībā es savu stresu apēdu un nedēļas nogalēs brīnos par skaitļiem, ko rāda svari.

tā vispārīgi negribas neko - ne darbu, ne mājas, ne seriālus, ne krāmēt mantas, pat ēst ne, tikai gulēt ilgi un pamosties, kad būs labāk.

Current Music: Placebo

Add to Memories
Tell A Friend
vēl nedaudz vairāk kā mēnesis līdz Somijai, nedaudz vairāk kā 20 stundas līdz pārgājienam, vairāk kā 6 stundas līdz atvaļinājumam, aptuveni pusotra stunda līdz svarīgai sapulcei.

ir slikti, bet ir labi.
Add to Memories
Tell A Friend
sestdien gājām staigāt pa mežiem, un, lai dzīve interesantāka, orientējāmies pēc 2018. gada rogaininga čempionāta kartes. izlijām vairākas reizes, kopumā tik ap 20 km pieveicām, bet beigu posmā uz katru soli apavi žļurkstēja. vakarā toties jo īpaši patīkama likās karsta duša un sēdēšana zem pleda sausās, siltās un tīrās drēbēs.
Add to Memories
Tell A Friend
par fiziskajām aktivitātēm
labu laiku staigāju vismaz 10k soļu dienā, un tad man teica, ka tas ir tik maz, ka neskaitās kā fiziska aktivitāte un gan jau daļa taisnības tur bija, bet tas man lika justies mazliet labāk par sevi, jo bija kaut kāds vienkāršs mērķis, ko sasniedzu katru dienu, pat tad, ja viss cits bija aizgājis pa pieskari. var ievērot, ka rakstu pagātnes formā - pakļāvos tādam vai citādam spiedienam un savu n (kur n bija ap 170) dienu pēc kārtas soļošanas streak pārtraucu. kur prāts, ne? lai vai kā, doma bija, ka tā vietā taču varētu darīt kaut ko citu, bet te nu laika gaitā sastapos ar šķērsli, ka man nekad nav bijis ieradums regulāri sportot, tāpēc saņemties skriet trīsreiz nedēļā tikai tāpēc, lai būtu slodze, nevaru, jo nav motivācijas. iepriekšējā vasarā skrēju paralēli tam, ka staigāju, un tur tad nevajadzēja nekādu papildu mērķi. tas, ko te visai haotiski mēģinu pateikt, ir - regulāra skriešana nav aizstājusi kādreizējo staigāšanu. tagad uz darbu braucu ar velo, un man tas kā fiziska aktivitāte nepatīk (lai neteiktu, ka riebjas), tas nav nekas vairāk kā transportlīdzeklis, jo sabiedrisko transportu šajā laikā izmantoju tikai tad, ja ārā līst vai saprotu, ka nespēšu piespiest sevi aizbraukt (gadās arī tādas dienas). tā nu es esmu pazudusi kaut kur un galvenā problēma gan jau bija mana mugurkaula trūkums kaut kad rudenī, kad pārtraucu staigāt, tāpēc, ka tagad tā pa lielam nav nekā - ir epizodiska skriešana, kas nesagādā prieku, ir puslīdz regulāra riteņbraukšana, kas nesagādā prieku un dzīve šobrīd iekārtojusies tā, ka iespējas atsākt staigāšanu nav, ja vien neapņemos tam veltīt atsevišķu laiku (te nav runa par pārgājieniem, tie nav no šīs kategorijas).

es gribētu tikt atpakaļ tajā vietā, kur biju pirms gada, gribu to pašu mindset ar vienu modifikāciju - nepakļaušanos tam, ko citi saka, ka staigāšana ir sūds. tas varbūt nav daudz, bet ir labāk kā nekas. gribu atkal vākt soļus un tad skriešana ir tikai soļu vākšanas veids, un tad ir motivācija. te, protams, būtu jāmaina dienas režīms, lai to sasniegtu, pagaidām nav skaidra plāna, kā to izdarīt.

Current Music: Mondo'77 - Looper

Add to Memories
Tell A Friend
sestdien cēlāmies agri no rīta un ar velo aizbraucām līdz bulduriem apēst pa bulciņai kāpās un padzert termosa tēju, paskatījām, kādus viļņus vējš sacēlis un mināmies atpakaļ. pēc tiem 40+ km sāpēja dibens, bet mājās bijām laicīgi, paspēju vēl diendusu pagulēt.

pēdējās pāris nedēļās daudz guļu un ir diezgan pamatīgs vājums, nogurums visu laiku. vakaros knapi turos nomodā ilgāk par 9iem, bet no rītiem tik un tā ir grūti pamosties. labi, jāatzīst, ka vakar un šorīt beidzot ceļoties nebija vairs mokošas vēlmes gulēt vēl bezgalīgi ilgi, varbūt beidzot šis beigsies, jo ir diezgan kaitinoši, ka ir grūti piespiest sevi darīt jebko, kas pieprasa nebūšanu horizontālā stāvoklī. ja var ticēt aprocei, pozitīva blakusparādība šim nogurumam/vājumam ir par kādiem 10 sitieniem/min zemāks miera stāvokļa pulss kā parasti.

vakar izdzēsu wolt aplikāciju, jo sapratu, ka laikā, kad netiekos ar draugiem klātienē, mēģinu sevi mierināt ar pamatīgu porciju ēdiena apmēram katru nedēļas nogali. turklāt te runa tikai par ēdienu, ko pasūtu, jo uz veikalu strikti ejam reizi nedēļā, bet gatavošanai man teju nekad nav iedvesmas un tad izpaliek arī pārēšanās.

Tags:

Add to Memories
Tell A Friend
izrādās, konkurss bija niecīgs. manis rakstītais projekta pieteikums dabūja pirmās kārtas finansējumu. tagad dažus mēnešus būs laiks gatavot pieteikumu otrās kārtas finansējumam, kur gan konkurss, gan finansējums krietni lielāks. nevaru noliegt, ka tas mazliet biedē, jo būs viss no jauna atkal, bet tajā pašā laikā ir arī interese mēģināt.

šajā nedēļā dažas dienas pēc darba, kad ārā vēl gaišs un kabinetā neviena cita nav, sēžu, lasu par galīgajiem elementiem un skatos, kā realizēt. iepriekš man tik tāda black-box pieredze ar tiem bijusi.
Add to Memories
Tell A Friend
pēdējās trīs dienas uz darbu un atpakaļ ar velo sanāk 16+ km dienā, šonedēļ tā būšu nobraukusi vairāk kā jebkad iepriekš nedēļas laikā. vakaros eju laicīgi gulēt, lai dotu iespēju sev atpūsties - tomēr nav pierasts dienu sākt ar fizisku slodzi, baidos, ka nebūs spēka aizmīties līdz darbam (kā gan, saprotams, nav noticis).

vakar tiku arī pie traumas uz vef tilta, kur šaurākajā vietā nolēmu piestāt pie tilta margas, nevis mēģināt samainīties ar diviem pretī braucošiem velosipēdistiem, kas netaisījās apstāties. tā nu piestāju pie malas, roka noslīdēja no stūres raga un kaut kā pagalam neveikli iesprūda starp bremžu kloķi un tiltu. vakar plaukstu rotāja koši zils pleķis un viegls piepampums, kustinot noteiktos veidos sāp vēl šodien, bet kopumā izskatās sliktāk, nekā ir patiesībā - rakstīt varu, braukt joprojām varu, viss būs.

šobrīd izskatās, ka atvaļinājumā nebūs pārgājiens divatā, būs labākajā gadījumā kāds izbrauciens ar velo vai skriešana, bet vispār pa mājām - daudz gulēšanas, seriāli, datorspēles un pa vidam darbs pie disertācijas.
Add to Memories
Tell A Friend
rīgā pārtikas veikalā pēdējo reizi biju pirms pusotras nedēļas. man patīk, ka mums ar mājās parasti esošo pārtiku pietiek kādām divām nedēļām. pie gaļas tieku, ēdot pusdienas darba ēdnīcā, balzamu vakar atnesa draudzene, kurai palīdzējām gatavoties attālinātai konferences prezentācijai.

es te mēģinu sevi nomierināt. gribēju pārcelt nākošās nedēļas atvaļinājumu uz laiku, kad tā tiešām būtu atpūta, nevis piespiedu sēdēšana mājās, bet pieteikumu atteica, tā nu man būs atvaļinājums ārkārtas situācijas laikā. runājām par garāku pārgājienu divatā, tā doma priecē; darba dienā takās varētu būt mazāk cilvēku. bijām arī sestdien - sākām no Āraišiem agri no rīta, pirmie cilvēki parādījās pie vizemes šosejas, visvairāk bija posmā pēc Zvārtes ieža; pie paša ieža gan daudz mašīnu, augšā nemaz nekāpām, jo tur nekāda sociālā distancēšanās nebūtu bijusi.

īsi pēc šīs ārkārtas situācijas termiņa beigām paredzēti divi pasākumi ar palielu cilvēku skaitu: par vienu no tiem noskaidroju, ka tiks pārcelts pāris mēnešus tālāk (acīmredzot, ar cerību, ka tad būs labāk), bet otrs ir kāzas un man īsti negribas jautāt, kā ar tām būs, jo šobrīd šķiet, ka ārkārtas situācijas termiņš tiks pagarināts.
Add to Memories
Tell A Friend
sestdien ar bariņu kolēģu bijām pārgājienā. ziemā nekad nebiju gājusi, tapēc šis likās diezgan eksotiski, tiesa, jāatzīst, ka tik dziļu ziemu marta vidū (jo sevišķi šogad) nebiju gaidījusi. lai vai kā - līdz nonācām mežā, nebiju gluži sajūsmā puteņa dēļ, bet arī tāpēc, ka vienu reizi aizšāvām kilometru nepareizā virzienā. paranoiski gaidīju, ka kurnēs, ka dusmosies, ka vainos, bet tas viss izpalika; beigās sanāca nedaudz vairāk kā 30 km un prieks par ceļā sastaptiem zvēriem un ziemas skatiem. šodien veiktā aptauja liecina, ka tad, ja tiks rīkots vēl kāds pārgājiens, gājēji būs - nenoliegšu, šis silda sirdi.

pēc pārgājiena vakarā lasīju atjauninātus ierobežojumus saistībā ar vīrusu un meklēju gājienu definīciju likuma izpratnē, lai būtu droša, ka neesmu neko nelegālu uzrīkojusi. viss kārtībā.
Add to Memories
Tell A Friend
man ir sajūta, ka mīņājos uz vietas. doktorantūras grupa notiek pilnā sparā - tiekamies divreiz nedēļā, strādājam, runājamies, un pēdējās reizes jūtu tādu kā skolotājas prieku, kad redzu, ka kolēģiem iet uz priekšu un pati mazliet sašļūku, jo šķiet, ka esmu iestrēgusi iekš kaut kā nenoteikta. tas ir, no mana skatu punkta ir skaidri saprotams, kas un kā citiem disertācijā būs - liekas loģiski, pamatoti, viss, un tad padomāju par savu haosu un nesaprotu, vai jāiet uz priekšu (un vai virziens vispār ir īstais???) vai jādodas atpakaļ, tapēc palieku, kur esmu, un skatos riņķī apkārt, mēģinot saprast, ko tālāk. es saprotu, ka te nav tā, ka kāds cits man spēs pateikt, ko un kā darīt, tāpēc tas ir jādara pašai, bet es smagi apšaubu savu spēju to darīt.

ceru, ka šis drīzumā pāries.
Add to Memories
Tell A Friend
sestdien atgādāju velosipēdu uz rīgu (pēdējos divus gadus tas stāvēja mammas dzīvokļa pagrabā), vakar devāmies izbraucienā. līdzsvara izjūtas man joprojām nav un domāju, ka paies ilgs laiks, pirms jutīšos pietiekami droši, lai spētu no mājām aizbraukt līdz darbam (faktiski - cauri visai pilsētai) - pat svētdienas rīta puses minimālā satiksme vietās, kur veloceliņš nebija pie ietves, radīja pamatīgu stresu.
Add to Memories
Tell A Friend
This project proposal is dedicated to my boyfriend and my colleagues who despite my whining have remained supportive and understanding.

ja varētu, tiešām tā ierakstītu. vispār jau ar prātu saprotu, ka nekas nebūs (jo pirmajā reizē ko tādu rakstot diezgan maza varbūtība, ka sanāks jēdzīgi), tomēr gribas cerēt uz brīnumu.
Add to Memories
Tell A Friend
mana motivācija skriešanas atsākšanai nav kaut kas, ar ko lepojos, taču vēlamais rezultāts ir sasniegts - janvārī esmu izvilkusi sevi ārā jau septiņas reizes. tam gan nav nekāda sakara ar personīgu jaunā gada apņemšanos, drīzāk - ar stulbu (bet šajā gadījumā arī noderīgu) spītību - kolēģi izveidoja endomondo skriešanas challenge, kuras mērķis ir janvārī noskriet visvairāk km. saprotams, nevaru konkurēt ar cilvēkiem, kas skrien maratonus un nav arī intereses salīdzināt sevi ar tiem, kas nav skrējuši ne reizi, taču sākumā nezināju, ko gaidīt, un vēlme nepalikt pēdējai spieda saņemties. tad nu tagad mērķis ir modificējies un kļuvis par personīgo izaicinājumu - gribu janvārī noskriet vairāk km kā augustā, kas bija mēnesis, kurā pieveikts līdz šim lielākais attālums.
Add to Memories
Tell A Friend
mēģinu darbā noorganizēt kaut kāda veida mācīšanās grupu, kur kopā sanāk doktoranti un strādā katrs pie savas disertācijas vai kā cita ar doktorantūru saistīta. pirmajā reizē strādājām divatā, otrajā reizē, izskatās, būsim vismaz trīs, un pie sevis tikai smaidu par to, ka uzrunātie kolēģi skaidro, kāpēc netiek - saprotu, ka visādi gadās, un vienmēr būs kāds, kas netiks, taču tas, par ko priecājos - man der arī situācija, kad pievienojas tikai viens cilvēks, jo tas nozīmē, ka man tik un tā nāksies strādāt. palīdzot citiem, palīdzu sev vai arī, palīdzot sev, palīdzu citiem? nav svarīgi laikam; svarīgi ir, ka piespiežu sevi darīt kaut ko produktīvu disertācijas virzienā.
profile
User: [info]swirl
Name: sonnenschein
Back September 2020
12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930