esmu Somijā, otras lielākās pilsētas klusā nostūrī. te viss ir zaļš, gandrīz kā mežā vai vismaz parkā, uz balkona izejot viena priede ir tik tuvu, ka to var ar roku aizsniegt. otra lieta, ko esmu piefiksējusi - viss šķiet izkliedēts. jā, nav jau pilsētas centrs (šai pilsētai konkrēta centra it kā neesot vispār, tikai vairāki rajoni, kas katrs ir sava veida centrs), bet tik un tā ir sajūta, ka cilvēki te viens otram uz galvas nekādi nestājas, jo nav tādas vajadzības. jāatzīst gan, ka pēc dzīvošanas Rīgā, man arī Jelgava likās patīkami brīva. tā kā viss ir izkliedēts, tad tuvākais lētais veikals ir 3 km attālumā, kas nav baigā bēda, jo visur var aizbraukt ar riteni - veloceliņi te ir labi un daudz, prieks braukt. pīļu vietā parkos ir zosis, cilvēku uz ielām maz.

māja, kurā dzīvojam, celta piecdesmitajos, bet pats dzīvoklis šķiet diezgan moderns, pārdomāts. vienīgā vieta, kur izteikti manāms, ka māja ir veca, ir kāpņu telpas lifts, jo tas ir ar divām durvīm, kas abas aizveramas manuāli. vienas no durvīm ir tāda kā reste, ko aizvelk ciet - braucot var redzēt visu cauri. tas lifts ir mazliet baiss, bet gan jau pieradīšu. parasti pēc braukšanas ar velo nav milzu vēlmes kāpt līdz priekšpēdējam mājas stāvam pa kāpnēm.

drauga darba vieta ir institūts, vakar smējāmies, ka man arī vajadzētu pieteikties tur darbā, jo ir pieklājīgi health benefits, nemaz nerunājot par to, ka atbilstoša alga un tā būtu starptautiska pieredze. galīgi nejūtos adekvāta, piemērota un gana laba - tādu sajūtu kokteilis nav gluži veiksmes formula, kad jāmēģina pārliecināt potenciālo darba devēju par to, ka no tevis ir jēga.

visa šī kontekstā - ir jādomā, ko darīt tālāk, jo varu likt galvu ķīlā, ka institūts, kurā šobrīd vēl strādāju, pēc divu mēnešu testa perioda piedāvās tik samazinātu slodzi, ka man nebūs izdevīga došanās uz Latviju vai arī bez ceremonijām pasūtīs mani lasīt čiekurus. un ir, par ko domāt - darbs, doktorantūra, hobiji, draugi - tas viss kaut kā jāatrod arī Somijā.