nezinu, kāpēc kādā brīdī domāju, ka spēšu diendienā pavadīt teju divas stundas ceļā uz darbu. ja arī būtu spējusi, tad tikai kaut kādas iracionālas spītības dēļ un pamatīgi sevi laužot, kas gandrīz noteikti nav tā vērts. (zinu, ka ir kolēģis, kas brauc no jelgavas, tātad tīri tehniski tas ir cilvēcisko spēju robežās, tikai laikam ne manās) vispār jau kopš vakardienas pilnībā esmu rīgā, vēl tikai jāatdod dzīvokļa atslēgas.
esmu institūtā jau trīs mēnešus, pēdējo nedēļu atkal galvenokārt mācos, jo vajag sajūtu, ka jomu, kurā darbojos saprotu vairāk kā līdz šim. nupat tas ir tik tālu, ka domāju, vai nav racionāli mainīt disertācijas tematu uz kaut ko, kas vairāk saistīts ar to, ko daru darbā, joprojām paliekot kaut kādos matemātikas rāmjos, jo tas šobrīd arī šķiet ļoti saistoši. viens nozīmīgs trūkums šai idejai ir tas, ka ar tematiku saistītu publikāciju skaits tādā gadījumā būtu .. nulle. te laikam prātīgi būtu parunāt ar zinātnisko vadītāju, jo pati šo līdz galam neizspriedīšu.
nespēju piespiest sevi skriet, nelīdz nekas. ja vēl pa dienu spēju teorētiski izplānot optimālu rīcību, tad praktiski ap to brīdi, kad dodos prom no institūta, galva visbiežāk kūp, gribas ēst, gribas gulēt, ir auksts un tumšs. tās visas, protams, ir atrunas, jo to ir iespējams pārvarēt, es te čīkstu par to, ka nevaru saņemties.
|