pēdējā laikā rakstu maz, un nav viennozīmīgi skaidrs, kāpēc tā. var būt, ka viss ir tik labi (un tiek izrunāts), ka nav īsti nekā, ko rakstīt, bet var arī būt, ka nav iedvesmas. abi varianti šķiet vienlīdz ticami.

te tagad būs neliela piespiešanās, jo vakar bija iedvesma, bet bija arī nedaudz alus gandrīz tukšā dūšā, noreibu un rezultātā bija laicīgi uzsākts, bet slikts miegs. jēgas nekādas - tikai nosacīti izniekots alus un laiks.

rīt apritēs pilnas divas darba nedēļas jaunajā darba vietā, un nav sajūtas, ka ir pagājis tik daudz laika, kopš esmu tur. kolēģi liekas jauki, pretimnākoši, viss mierīgi, bet tas varbūt tāpēc, ka pirmo reizi sanāk strādāt galvenokārt vīriešu kolektīvā.
visu pirmo nedēļu mācījos, (mani tādu - kaut arī ne īpaši kompetentu institūta specifikā, tomēr - matemātiķi - pieņēma, šķiet, ar prieku; negribas vēl domāt, vai pirmajās divās nedēļās neliekas, ka ir iegrābušies) un tā daļa man ļoti patika. šajā nedēļā strādāju pie pirmā puslīdz konkrētā uzdevuma, kura izpilde joprojām nozīmē kaut kādu mācīšanos, par to nesūdzos. patiesībā, līdz šim ne par ko nesūdzos, ja nu vienīgi to, ka, lai nokļūtu no mājām uz institūtu (vai otrādi), ceļā paiet pusotra stunda, un pagaidām nespēju piespiest sevi izmantot šo laiku lietderīgi. cita lieta, ka biežāk ir sanācis mērot ceļu no kāda punkta rīgā, nekā no jelgavas, tāpēc nogurums vēl nav uzkrājies. kas par punktu rīgā? ā, nu ..

kaut kad iepriekš minēju, ka esmu foršās attiecībās, tās (man par lielu prieku) nekur nav pazudušas. varbūt vakar būtu sanācis ko vairāk par to pateikt, bet šobrīd vieglāk šķiet rakstīt par darbu, nekā mēģināt analizēt to, kā jūtos, vai kāpēc uzvedos tā, kā uzvedos. par uzvedību runājot, šodien piefiksēju, ka jaunajā darba vietā izrādu vairāk iniciatīvas kā agrāk, nešaustu sevi par katru sīkāko kļūdu, un vispār ir patīkami tur atrasties. redzēs, kā ar to būs tālāk.

turpinu skriet. augustā diez vai sanāks vēl kādu reizi, tomēr ir uzstādīts sava veida rekords - lielākais kopējais noskrietais attālums mēneša laikā. cita starpā, te varbūt vērts pieminēt, ka tagad skrienot mēģinu turēt noteiktā rāmī pulsu, ātrums sekundārs. laikam vajag no sākuma iemācīt ķermenim, ka šis tagad būs regulāri, tad var domāt par tempa palielināšanu. esmu domājusi arī par aprunāšanos ar kādu zinošu cilvēku (nu, tur, treneri, sporta ārstu varbūt?), lai saprastu, kā jēdzīgi darīt turpmāk.

pārmaiņu daudz un visas notiek uzreiz. atliek tikai cerēt, ka uz labu.