Velobraukšanai pa ne bezceļiem piemīt savas gaišās puses. Piemēram, var izbaudīt, kā smiltīs un koku sakņu mudžeklī uzvedas kalnu tipa velo, un uzvedas tiešām labi - salīdzinot ar pilsētas braukšanu, tam atveras čakras. Bet, par pilsētas braukšanu runājot, zinu, ka atkārtošos, taču GĀJĒJI IR MUDAKI. Ņifiga neskatās, izretojas pa visu ietvi (labi, ka ir zālieni, un cerams, ka šo nelasa neviens, kas nodarbojas ar pilsētas apzaļumošanu) un turklāt vēl haotiski maina pārvietošanās virzienu. Divu tādu dēļ šodien pārlidoju pāri stūrei, daudzgalvainajai pieturas publikai sajūsmā līdzjūtībā noelšoties. Bet nu nekas - pirmais kritiens, znač verķis ir iesvētīts. Un pēc vakardienas Amerikas atklāšanas rokas plaukstu locītavās sāp tā, ka knapi rakstu :)