http://www.xc.lv/mtb/forums/viewtopic.php?pid=48056#p48056

Šodien aizminos līdz Akmens tiltam ciemos pie saulrieta, pie tā, kas 21.05. Nesaprotu, kāpēc agrāk nebraucu pie saulrietiem, bet noteikti braukšu arī pie nākamajiem, varbūt pie tā, kas 21.07, varbūt pie tā, kas 21.56. Stāvēju uz tilta un lēnām pazudu debesu krāsās, sudrabainā ūdenī un baltās kaijās. No tilta apakšas purnu nesteidzīgi pabāza peldošais restorāns Misisipi (vajadzēs reiz saulrietā tur iztukšot kādu Cuba Libre), tam garām panesās Vecrīga, un tad es aizmirsos. Mani pamodināja kluss excuse me. Nenoticēju, ka tas domāts man, un turpināju peldēt ugunīgajos mākoņos, taču tad tas atskanēja vēlreiz, nu jau man pie pleca. - Do you speak English or Russian? Krievu akcents. - Russian will do. Meitene, kura meklēja Reval Hotel Latvia. Видите вот это высокое здание? Norādīju viņai uz n-stāvīgo monstru, kurš uz rozīgā fona izskatījas ziloņkaula balts. Saņēmusi norādes, meitene aizgāja un, viņai pakaļ noraugoties, iedomājos, ka varētu viņu pavadīt. Saule jau norietējusi, un man tā pat nav, kur braukt. Taču krāsas, tās degošās debesis, izrādījās stiprākas un es paliku, kamēr sāka kļūt vēsi. Ir dīvaini, kā tilts līgojas zem kājām. Kaut kur lasīju par rezonansi, no tās tilti brūkot. Un vēl, jau tumsā braucot garām stacijai, redzēju vilcienus ar iedegtām ugunīm un gaismu logos. Un ienāca prātā, ka pavadīt vienmēr ir bijis grūtāk nekā aizbraukt. Kad aizbrauc, tu sāc jaunu dzīvi, bet, kad pavadi, klusējot atgriezies nu jau tukšā pilsētā.

Lietus un salijušas ielas. Salijuši kapi, salijis dzelzceļš un visur esošā liepu smarža. Zaļums, ziedi un krāsas, un arhitektoniskas kompozīcijas, ātrums, samirkušas, čīkstošas velo bremzes mēmā dialogā ar autovadītājiem, peļķes un luksofori. Pārsalšana, pilnvērtīga maltīte visai dienai, kafija un Baccardi White. Sarunas, iespējams, noorganizēts darījums un dāvana, kura tiks izlietota, lai iegādātos dāvanu dāvinātājam. Bezmērķīga pastaiga ar mērķi, senu vācu tekstu tulkošana no kapakmeņiem un vēl pāris pievienotu ierakstu jūlija komunikācijas grafikam. Ieguvumā sāpošs kakls, aukstums, nogurums un prieks, kurš atsver visu. Tagad tēja ar citronu, ap 250 MB jaunas mūzikas (paldies!) un darbs, kurš vairs nav bubulis. Šo vasaru es atcerēšos.

Un vispār - došos ka labāk ar riteni pabraukāties. Pietiek te gruzīties, un midzeni var kārtot arī naktī.

Un vēl šodien dabūju brāzienu no velomeistara par to, ka nepirku riteni pie viņa. Izrādās, ka šim ar attiecīgo tirgotāju ir līgums velo iepirkšanai vairumā, kā rezultātā šams varētu notirgot velo par vismaz 25% lētāk un pēc vajadzības sakombinēt detaļas no citiem. Nu bet nekas, turpmāk noderēs.

Velobraukšanai pa ne bezceļiem piemīt savas gaišās puses. Piemēram, var izbaudīt, kā smiltīs un koku sakņu mudžeklī uzvedas kalnu tipa velo, un uzvedas tiešām labi - salīdzinot ar pilsētas braukšanu, tam atveras čakras. Bet, par pilsētas braukšanu runājot, zinu, ka atkārtošos, taču GĀJĒJI IR MUDAKI. Ņifiga neskatās, izretojas pa visu ietvi (labi, ka ir zālieni, un cerams, ka šo nelasa neviens, kas nodarbojas ar pilsētas apzaļumošanu) un turklāt vēl haotiski maina pārvietošanās virzienu. Divu tādu dēļ šodien pārlidoju pāri stūrei, daudzgalvainajai pieturas publikai sajūsmā līdzjūtībā noelšoties. Bet nu nekas - pirmais kritiens, znač verķis ir iesvētīts. Un pēc vakardienas Amerikas atklāšanas rokas plaukstu locītavās sāp tā, ka knapi rakstu :)

Ar riteni mājup braukt šmigā ir dīvaini. Un dīvaini tas, cik spēcīgi alkohols iedarbojas pēc vairāku mēnešu nedēļu nedzeršanas. Bet šonakt pus pasaule ir šmigā, vismaz visi, ko mājupceļā satiku. Jau izbraucot no pagalma, knapi sadalījām ceļu ar pretī nāk līkumojošu jaunu, labi ģērbtu meiteni. Izgriežoties uz Matīsa ielas, pamanīju jauniešu grupu un vispār devos uz pretējo ielas pusi, jo sapratu, ka tur cauri neizbraukšu. :) Pie naktskluba "Temple" kāds gudrinieks ar savu autiņu bija burtiski ieminis zemē ceļazīmi, tā vēl tagad tur guļ, ieplacināta asfaltā. Nezinu, kā uzsvempu riteni otrajā stāvā... neatceros, bet laikam gāja jautri. Miegs nenāk, kastē EuroNews raida ziņas, viņi visu diennakti raida ziņas, laikam tāpēc viens no trijiem kanāliem, ko vispār skatos. Kaut kā pagatavoju zāļu tēju... cerams, aizmetu tējkannu tur, kur tai jābūt. Atbilstošs stāvoklis, lai kaut ko padarītu darbam, jo skaidrā nevaru saņemties tur kaut ko darīt, šobrīd vismaz vienalga. Un nejautājiet, kā pareizi salieku pieturzīmes, garumzīmes un HTML tagus. Man skolā bija tāda latviešu valodas skolotāja, ļoti stingra, vienīgā, kas savulaik izdzina mani no klases. Trauma palika visam mūžam. Viena no tām prasīgajām ar sabeigtu dzīvi, bija precējusies ar cietumnieku un viena audzināja meitu. Cerams, ka vēl nav nodzērusies, jo dzēra jau tad, kad es vēl gāju skolā. Iemācīja mani pirmdienu vakaros gribēt, lai rītdiena nepienāk. :)
Labiņi, nekomentējiet tagad, jo ļoti grūti rakstīt. Lēni.
Ar labunakti un apsveicu ar nedēļas nogales iestāšanos. :)