Šodien aizminos līdz Akmens tiltam ciemos pie saulrieta, pie tā, kas 21.05. Nesaprotu, kāpēc agrāk nebraucu pie saulrietiem, bet noteikti braukšu arī pie nākamajiem, varbūt pie tā, kas 21.07, varbūt pie tā, kas 21.56. Stāvēju uz tilta un lēnām pazudu debesu krāsās, sudrabainā ūdenī un baltās kaijās. No tilta apakšas purnu nesteidzīgi pabāza peldošais restorāns Misisipi (vajadzēs reiz saulrietā tur iztukšot kādu Cuba Libre), tam garām panesās Vecrīga, un tad es aizmirsos. Mani pamodināja kluss excuse me. Nenoticēju, ka tas domāts man, un turpināju peldēt ugunīgajos mākoņos, taču tad tas atskanēja vēlreiz, nu jau man pie pleca. - Do you speak English or Russian? Krievu akcents. - Russian will do. Meitene, kura meklēja Reval Hotel Latvia. Видите вот это высокое здание? Norādīju viņai uz n-stāvīgo monstru, kurš uz rozīgā fona izskatījas ziloņkaula balts. Saņēmusi norādes, meitene aizgāja un, viņai pakaļ noraugoties, iedomājos, ka varētu viņu pavadīt. Saule jau norietējusi, un man tā pat nav, kur braukt. Taču krāsas, tās degošās debesis, izrādījās stiprākas un es paliku, kamēr sāka kļūt vēsi. Ir dīvaini, kā tilts līgojas zem kājām. Kaut kur lasīju par rezonansi, no tās tilti brūkot. Un vēl, jau tumsā braucot garām stacijai, redzēju vilcienus ar iedegtām ugunīm un gaismu logos. Un ienāca prātā, ka pavadīt vienmēr ir bijis grūtāk nekā aizbraukt. Kad aizbrauc, tu sāc jaunu dzīvi, bet, kad pavadi, klusējot atgriezies nu jau tukšā pilsētā.