#DziesmaManaiPaaudzei
Mana paaudze

Man patīk mana paaudze (vēlie 20, agrie 30). Man šķiet, ka mēs esam labā balansā starp vairākiem poliem. Protams, cik nu vispār ir iespējams runāt par tik lielu cilvēku skaitu, kā vienotu kopumu.
Man šķiet, ka manai paaudzei ir saprātīgas tehniskās prasmes (cilvēki var paši pieslēgt veļasmašīnu, salabot sifonu, nomainīt zālespļāvējam sveci, kko salodēt, nomainīt cieto disku, piešūt pogu utml.), bet vienlaikus nav būmeriem raksturīgā alerģija pret jebkādu pakalpojumu izmantošanu. Protams arī ciešamas digitālās prasmes.

Man, šķiet, ka manai paaudzei ir tāds saprātīgs liberālisma gars – izturas pieklājīgi pret gejiem un melnādainiem, izprot reibinošu vielu pārmērīgas regulēšanas problemātiku, piemīt iekļaujoša attieksme pret personām ar invaliditāti, pēc noklusējuma pieņem, ka sievietei var būt bagāta un aizraujoša profesionālā dzīve utml. Bet vienlaikus piemīt skepse pret 75 dzimumiem (kuram katram ir piemērots vēlamais vietniekvārds), to ka resnums var būt viens no skaistuma etaloniem un to, ka mums vajadzētu kaut kā kompensēt balto vīriešu nodarīto postu. Ja arī kādam pasprūk kāds mazs rasismiņš, tad vairāk kā mēms vai hiberbola kā tāds deep būmeru rasisms.

Man šķiet, ka manai paaudzei ir arī saprātīgs ģimeniska nacionālā konservatīvisma gars – šķiet ka visi mani peers uztver ģimeni, kā nozīmīgu un vērtīgu savas dzīves daļu. Daudzus varētu raksturot kā nacionālistus, bet tādā labā “in-group orientētā veidā” bez kāda “stulbie okupanti ņemiet savus čemodānus” tupuma, drīzāk tādā “mīli savu kaimiņu un neesi pimpis pret līdzcilvēkiem” veidā.

Man šķiet, ka mani paaudzei ir arī saprātīgs individuāla hedonisma gars. Tā, ka var atpūsties bez sevis pātagošanas par to, ka “vaimandieniņ darbs ir tikums”, bet vienlaikus arī neieslīgt līdz celim bezdarbā un alkoholā. Tiesa gan, varbūt, mēs vienkārši neesam gana veci, lai ieraudzītu 50 gadīgos mileniāļus ar vēja appūstām sejām.

Man šķiet, ka arī profesionālajā dzīvē ir labs balanss starp korporatīvo buzzword lietošanu un “mēs esam šie jaunie profesionāļi, kas dara visas nopietnās lietas” attieksmi un tādu “pēc būtības” pieeju, kas var paredzēt arī to, ka kaut kas no visa nav ļoti svarīgs.

Eh, gala beigās, jau laikam nav tādas paaudžu koncepcijas, gala beigās sanāk kaut kāds stereotipu apkopojums, kuriem droši vien nav nekāda nozīmīga statistiska pamatojuma.