where were you while we were getting high?

es tagad ļoti netīrās biksēs sēžu pie datora un secinu, ka mana atmiņa varētu but apmēram tik sūdīga kā riņķītim. virtuvē noliku oranžo adīto šņorīti, kuru atradu matemātikas konultācijas laikā. tā bija aplikta man ap  kaklu. nu, sņorīte, ne konsultācija. vispār te būs stāsts par elīnas k. balli, kur bija jānes daudz koku.

es iekāpu vilcienā, tad tur arī iekāpa alicvein, kura mani kaut kad redzējusi (es šo pasākumu neatceros), tāpēc zina, ka es esmu es, jo kas gan cits es varētu būt, ja ne es? mēs, protams, kļuvām par labākajām draudzenēm un nepabraucām garām kokneses pieturai, no kurienes mēs pa taisno tikām vestas uz tualeti, jo vilcienā gandrīz vai sacentāmies, kura no mums vairāk gribēja čurāt. izrādās, ka es īstenībā zinu visu par visiem cilvēkiem (piemēram, zinu, ka arch pirms trim gadiem pie hanzas vidusskolas saņēma pļauku no mārvela un reģēja ļoti jocīgi), kurus nemaz nepazīstu, bet es vairāk neatceros, ko, jo man ir slikta atmiņa. es tikai zinu, kāpēc man ir tik netīras bikses - kaut arī swings ar kājām bija izcirtis ceļu uz upi, par ko viņš saņēma 5 saņķikus, es tik un tā pamanījos tur krist lejā. kad tur nokrīt lejā, tad ir ļoti romantiski, jo tas, kas ir pāri upei, mazliet izskatās pēc losandželosas vai kaut kādām tādām muļķībām. kādus divdesmit saņķikus dabūja vīrs, kurš attaisīja vīnu, kad likās, ka vienīgā un pareizā metode varētu būt likcepures metode ar kakliņa nosišanu, izmantojot galda malu. eu, kālab es tagad sēžu un trīcu? nezinu, bet zinu , ka naktī, protams, trīcēju. man šķiet, ka ballēs es vispār neprotu gulēt bez trīcefekta. varbūt tas tāpēc, ka šoreiz pat necentos atritināt savu guļammaisu un gulēju ar kaut kādiem diviem cilvēkiem zem zilas segas. tāpat es nezimantoju mācību grāmatas, papildjakas un visas tās lietas, ko biju paņēmusi līdzi. izmantoju tikai saliekamo krēslu. tā bija dāvana. tā es arī to izmantoju. vēl es izmantoju tās privilēģijas, kuras ir īsiem cilvēkiem - no rīta neskatījos spogulī, jo nevarēju aizsneigties tik augstu, tiesa, tas tikai palielināja manu vēlmi smieties par citu rīta sejām. viss stulbākā rīta seja ir affair, jo viņš rītā un vakarā izskatās pilnīgi vienādi. visforšākā rīta seja ir vīram, kurš no rīta runāja latgaliski. ne jau tāpēc, ka tā seja tiešām būtu forša, bet gan tāpēc, ka par iespēju apskatīties viņa sejā cīnījos apmēram 4 stundas. labi, 10 minūtes. par iespēju palikt uz savām kājām, kaujoties ar affair, gan necīnījos pārāk ilgi, jo mazos nomest zemē vispār ir viegli, tā nav liela māksla, sevišķi, ja mešanas rezultātā pats metējs ir zemē. es esmu biškucīt bēdīga, jo nebija iespējas uzspēlēt pēdējā pāri spēli ar smuko, ātro puiku. un man patīk no rīta atklāt, ka kādam ir arī bedrītes, ne tikai smegma.

kad braucu mājās, mani trolejbusā gribēja nogalināt ļoti naidīgi noskaņoti krievi ar kāškrustiem uz jakām un pamatīgu nakrotisko vielu bagāžu ķermenī, bet  tad viņi pārdomāja, jo uzdevu retorisku jautājumu, kālab viņi neizvēlas kādu no savas svara kategorijas. mani pirksti ir zili, man ir ļoti auksti, tāpēc ja iģoš spaķ.