Saknes
Ventspils omamma algotu darbu sāka strādāt pēc tam, kad opaps aizgāja pensijā. Izpildkomitejas komunālās saimniecības pārvaldē viņa bija atbildīga par tīrību un kārtību pilsētas 3. iecirknī. Ostgala čigānu getto sētnieces, santehniķi, šinderi un asenizatori stāvēja miera stājā, kad Lūcija Alise apgaitā inspicēja Baltijas un Kapteiņu ielas atkritumu tvertņu stāvokli. Viņa nekad nepacēla balsi, bet tikai sarauca augsto pieri, saknieba plānās lūpas, izceļot no daudzdienu aizdzēriena savu darbu nepildošu ielu tīrītāju. Un nākamajā rītā parasti viss bija kārtībā. No omammas staroja tāda pašcieņa, nedaudz ledains vēsums un varbūt pat augstprātība pietiekamās devās. Lūciju respektēja, bet aiz muguras neaprunāja. Viņa allaž runāja tieši, bet savaldīti; viņai bija asa mēle un trāpīga valoda, bet ne izsmējīga vai ironiska. Omammai bija aristokrātiskas manieres, tādēļ viņu cienīja. Viņa visu mūžu izturējās atbilstoši savam meitas uzvārdam - Augstmane, kaut apprecoties kļuva par vīra dzimtas uzvārda patrioti. Dzimusi 1908. gadā Baldones pusē mežkunga ģimenē, jaunībsdienas vadījusi Rīgā, vācu laikus Jelgavā, pēc kara kādu brītiņu Liepājā, bet pusi mūža aizvadot V-pilī viņas valodai nepielipa vietējo "bauru" - tāmnieku izruna un intonācijas. Omamma ar lepnumu mēdza atkārtot stāstu par savu "Rīgas laiku" Hanzas ielas kaimiņu, ekscentrisko zinātnieku Augustu Kirhenšteinu, tautā sauktu par "sudraba rīklīti jeb lakstīgalu", kurš nesis viņai ziedus un kāpnēs satikts, allaž uzrunājis: "Gutten morgen, Augstmann jaunkundz"..
Nu, baigā damočka..
Mana māsa apsverot pieņemt omammas uzvārdu