Mūzika: | Biruta Ozoliņa - Bolta eimu |
Saknes
Ventspils omamma algotu darbu sāka strādāt pēc tam, kad opaps aizgāja
pensijā. Izpildkomitejas komunālās saimniecības pārvaldē viņa bija
atbildīga par tīrību un kārtību pilsētas 3. iecirknī. Ostgala čigānu
getto sētnieces, santehniķi, šinderi un asenizatori stāvēja miera
stājā, kad Lūcija Alise apgaitā
inspicēja Baltijas un Kapteiņu ielas atkritumu tvertņu stāvokli. Viņa
nekad nepacēla balsi, bet tikai sarauca augsto pieri, saknieba plānās
lūpas, izceļot no daudzdienu aizdzēriena savu darbu nepildošu ielu
tīrītāju. Un nākamajā rītā parasti viss bija kārtībā. No omammas
staroja tāda pašcieņa, nedaudz ledains vēsums un varbūt pat
augstprātība pietiekamās devās. Lūciju respektēja, bet aiz muguras
neaprunāja. Viņa allaž runāja tieši, bet savaldīti; viņai bija asa mēle
un trāpīga valoda, bet ne izsmējīga vai ironiska. Omammai bija
aristokrātiskas manieres, tādēļ viņu cienīja. Viņa visu mūžu izturējās
atbilstoši savam meitas uzvārdam - Augstmane, kaut apprecoties kļuva
par vīra dzimtas uzvārda patrioti. Dzimusi 1908. gadā Baldones pusē
mežkunga ģimenē, jaunībsdienas vadījusi Rīgā, vācu laikus Jelgavā, pēc
kara kādu brītiņu Liepājā, bet pusi mūža aizvadot V-pilī viņas valodai
nepielipa vietējo "bauru" - tāmnieku izruna un intonācijas. Omamma ar
lepnumu mēdza atkārtot stāstu par savu "Rīgas laiku" Hanzas ielas
kaimiņu, ekscentrisko zinātnieku Augustu Kirhenšteinu, tautā sauktu par
"sudraba rīklīti jeb lakstīgalu", kurš nesis viņai ziedus un kāpnēs
satikts, allaž uzrunājis: "Gutten morgen, Augstmann jaunkundz"..
Nu, baigā damočka..
Mana māsa apsverot pieņemt omammas uzvārdu