Par pasažieriem un kapteiņiem
Nolīga mūs reiz par gidiem komercgrupai, mani vienai ekipāžai, bet Atomu otrai, lai izvedam ar krāčplostiem pa Amatu pavasara palu laikā. Klientiem šī izklaide tika pārdota kā iespēja piedzīvot nobraucienu pa bīstamu un aizraujošu straujupi.

Sākam katrs ar instruktāžu, to skaitā kā rīkoties ja ir sadursme ar šķērsli, kā glābt cilvēku aiz borta. Sākumā grupa priecīgās piedzīvojuma gaidās un piesardzīgās bažās. Bet pamazām iezogas vilšanās - stūrmanis prasmīgi izstūrē, droši izvairās no apdraudējumiem, pārliecinoši komandē airētājus saskaņotām darbībām. Un kad tad ir tās solītās briesmas, adrenalīns? Taisni vai žēl par iztērēto naudu.. Un sākās bravūrīgi komentāri, vieglprātīga izrunāšanās.

Līdz brīdim, kad iztālēm upei pāri redzams kritis koks, gids liek komandai pašai pārņemt kuģa vadību, lai lielākais balamute tagad tiek galā. Raftu piespiež ar sānu pie šlagbauma, sāk gāzties ūdens laivā, atskan meiteņu baiļu kliedzieni, tūlīt laiva būs apkārt. Acumirklī rīkoju visus atslogot norakto bortu, lekt uz zemstraumes borta, tad saskaņoti airēt, lai tiktu nost no šķēršļa.

Aiz kāda cita līkuma atkal redzams koks pāri visai upei. Visi pārstāj airēt, gaida rīkojumu. Novērtēju, ka var tikt cauri pa apakšu, saucu lai visi fiksi guļas uz rafta grīdas, man tur vietas vairs nepietiek, visi izbrauc, mani bomis noslauka no klāja upē. Komanda apmulst, nedara neko, straume nes mūs atsevišķi. Peldus dodu precīzus rīkojumus, viņi mani izvelk precīzi kā instruktāžā.

Tuvojoties Lustūzim vēlreiz kodolīgi izstāstu par plānotajiem manevriem, rīcībām, ja neizdodas kā plānots un darbībām ja gadījumā tomēr nākas avarēt. Atoms ar savu ekipāžu brauc mums pa priekšu. Minu, ka arī viņš savējiem teicis to pašu.

Taču viņiem neizdodas iecerētais manevrs, raftu nes uz klinti, komanda apjūk, neairē, Atoms izkliedz pavēles, raftu piespiež, ekipāža neattop kantēt pie piespiedes un .. katrs aizpeld kur kuru straume nes. Ticis krastā Atoms pārskaita savējos - cits ticis laukā zemāk, cits otrā krastā, taču viena nav.

Mūsu komanda izbrauc stabili, es novērtēju vai nepieciešama palīdzība, ieraugu, ka vienu straume nes lejā, viņš diezgan šokā bezpalīdzīgi ļaujas. Rīkoju savējos dzīties pakaļ. Bet nu manējie no redzamā noķēruši paniku, kāds pilnīgi sēž kā sasalis, kāds drudžaini airē, neviens neklausās komandās, kāds tikai skatās uz kapteini. Noķert peldošo izdodas tikai pēc dažiem līkumiem. Viņu ienes atstraumē, viņš ķeras pie zariem, taču uzreiz straume gremdē, viņš jau sarijies ūdeni, paliek slābans, strauji atdziest. Un mums nekādi neizdodas tikt klāt pie bezpalīdzīgā, nespējam precīzi izpildīt manevrus spēcīgā straumē, kad bezpalīdzīgais nav spējīgs vairs apzināti sadarboties. No manējiem vispār airē vairs tikai daži.

Izvilkt puisi izdevās tikai kādu gabaliņu lejpus tilta iepretī Kājiņām. Viss beidzās laimīgi. Tikai grupā nebija vairs ne vēsts no pašpārliecinātās bravūras, valdīja drūms klusums.

=======

Man šķiet, ka mēs tagad visi esam tādā palu Amatā. Un katram ir jābūt savā vietā