starro (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} starro) rakstīja,@ 2011-11-09 00:22:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Gadījums ar igauni
pirms gadiem piecpadsmit blanķis stāstīja jautru gadījumu par kādu igauni, kurš Tallinā krogā piemāvies galīgā vafelē, iznācis laukā, iesvempies taksī un licis, lai novedot uz mājām, Rīgas ielā. Nākamajā dienā esot atmodies kautkādā viesnīcā. Noskaidrojis, ka viesnīca saucoties "Latvija", un atrodoties Latvijā, Rīgā. Un par naktsmītni jau esot samaksāts. Estipoisis ķēris pie maka un konstatējis, ka pazuduši 450 dolāri. Prasījis administratoriem, kā viņš te gadījies, tie stāstījuši, ka no rīta gaismiņā kāds taksists esot ienesis viņu, noskaidrojis par numuriņa pieejamību un cenu, izvilcis guļošajam no kabatas maku, izņēmis 500 $, 150 samaksājis par viesnīcu, 300 paturējis sev par pārvadājumu un atlikumu atlicis makā, kabatā. Tad nu šis devies uz autoostu un kāpis autobusā uz Tallinu, beidzot patiešām uz savām mājām Rīgas ielā.
Stāsts interesants, gribi tici, gribi - nē, es gan neticēju. Kā iespējams pāri robežai dabūt līķi - kokmateriālubluķi? Un apšaubīju vai vispār Tallinā tāda Rīgas iela ir. Jā, Riia mnt ir, esmu redzējis, bet vai iela - šaubījos.
Atcerējos par šo gadījumu un sāku noticēt, kad pašam gadījās Berlīnē krogā izslēgties un atjēgties Kalnciema ielas rajonā autobusā Lidosta - Centrs. Biju pārliecinoši izvadīts cauri vairākām robežkontrolēm un reģistrācijām, jādomā ar uzticamu draugu palīdzību. ( fināls no malas: ) )
Taču tik un tā stāsts par Igauni man bija urbānā leģenda.
Taču pēdējās viesībās atkal dzirdēju šo stāstu, šoreiz no mana klasesbiedra. Viņš to igauni pazīstot personīgi, pats viņam šo atgadījumu stāstījis, esot vētrains un karstasinīgs tipiņš, mīlējis šķiesties ar naudu un vētraini uzdzīvot. Viņi reiz Tartu, Baltijas buršu dižkomerša gastroļu laikā klīduši pa Tērbatas vecpilsētu, te piebraukusi klāt kāda mašīna pavisam tuvu pie pulciņa sadzērušos korporeļu. TAS igaunis bravūrīgi uzkāpis uz svešā auto kapota. Pēkšņi no auto izlekuši džeki, ievilkuši igauni mašīnā un baigā ātrumā aizbraukuši. Mana klasesbiedra acu priekšā. Nākamajā dienā igaunis uzradies pavisam sagumzīts. Esot aizvests ārā no pilsētas, aptīrīts pa tīro un izmests grāvmalē.
Vēlāk kaut kad tam igaunim esot sanācis kašķis ar pilsētas municipalitāti, esot tiesājušies, igaunis vinnējis un dabūjis ugunsdzēsēju mašīnu. Lielo mersedesu, nu to unimogu. Ar visu takelāžu un šļūtenēm un sūkņiem darba kārtībā. Pašam nav bijusi vajadzība, tāpēc uzdāvinājis draugam uz kāzām. Arī tajās kāzās klasesbiedrs bijis, pats redzējis. Tādu ar rozā lentu apsietu un milzīgu banti pa virsu.
Nē, nu ka arī tajās kāzās bijis, tad jau nav pamata neticēt. Jo vairāk tāpēc, ka klasesbiedram vīns gar lūpām parasti netek, bet mutē iekšā.
pirms gadiem piecpadsmit blanķis stāstīja jautru gadījumu par kādu igauni, kurš Tallinā krogā piemāvies galīgā vafelē, iznācis laukā, iesvempies taksī un licis, lai novedot uz mājām, Rīgas ielā. Nākamajā dienā esot atmodies kautkādā viesnīcā. Noskaidrojis, ka viesnīca saucoties "Latvija", un atrodoties Latvijā, Rīgā. Un par naktsmītni jau esot samaksāts. Estipoisis ķēris pie maka un konstatējis, ka pazuduši 450 dolāri. Prasījis administratoriem, kā viņš te gadījies, tie stāstījuši, ka no rīta gaismiņā kāds taksists esot ienesis viņu, noskaidrojis par numuriņa pieejamību un cenu, izvilcis guļošajam no kabatas maku, izņēmis 500 $, 150 samaksājis par viesnīcu, 300 paturējis sev par pārvadājumu un atlikumu atlicis makā, kabatā. Tad nu šis devies uz autoostu un kāpis autobusā uz Tallinu, beidzot patiešām uz savām mājām Rīgas ielā.
Stāsts interesants, gribi tici, gribi - nē, es gan neticēju. Kā iespējams pāri robežai dabūt līķi - kokmateriālubluķi? Un apšaubīju vai vispār Tallinā tāda Rīgas iela ir. Jā, Riia mnt ir, esmu redzējis, bet vai iela - šaubījos.
Atcerējos par šo gadījumu un sāku noticēt, kad pašam gadījās Berlīnē krogā izslēgties un atjēgties Kalnciema ielas rajonā autobusā Lidosta - Centrs. Biju pārliecinoši izvadīts cauri vairākām robežkontrolēm un reģistrācijām, jādomā ar uzticamu draugu palīdzību. ( fināls no malas: ) )
Taču tik un tā stāsts par Igauni man bija urbānā leģenda.
Taču pēdējās viesībās atkal dzirdēju šo stāstu, šoreiz no mana klasesbiedra. Viņš to igauni pazīstot personīgi, pats viņam šo atgadījumu stāstījis, esot vētrains un karstasinīgs tipiņš, mīlējis šķiesties ar naudu un vētraini uzdzīvot. Viņi reiz Tartu, Baltijas buršu dižkomerša gastroļu laikā klīduši pa Tērbatas vecpilsētu, te piebraukusi klāt kāda mašīna pavisam tuvu pie pulciņa sadzērušos korporeļu. TAS igaunis bravūrīgi uzkāpis uz svešā auto kapota. Pēkšņi no auto izlekuši džeki, ievilkuši igauni mašīnā un baigā ātrumā aizbraukuši. Mana klasesbiedra acu priekšā. Nākamajā dienā igaunis uzradies pavisam sagumzīts. Esot aizvests ārā no pilsētas, aptīrīts pa tīro un izmests grāvmalē.
Vēlāk kaut kad tam igaunim esot sanācis kašķis ar pilsētas municipalitāti, esot tiesājušies, igaunis vinnējis un dabūjis ugunsdzēsēju mašīnu. Lielo mersedesu, nu to unimogu. Ar visu takelāžu un šļūtenēm un sūkņiem darba kārtībā. Pašam nav bijusi vajadzība, tāpēc uzdāvinājis draugam uz kāzām. Arī tajās kāzās klasesbiedrs bijis, pats redzējis. Tādu ar rozā lentu apsietu un milzīgu banti pa virsu.
Nē, nu ka arī tajās kāzās bijis, tad jau nav pamata neticēt. Jo vairāk tāpēc, ka klasesbiedram vīns gar lūpām parasti netek, bet mutē iekšā.
