Baseins. Bez Ozona
Divas nedēļas gatavojos savam pirmajam patstāvīgajam eskimosu apgriezienam jeb skrūvei ar kajaku. Domāju, ka otrajā nodarbībā tomēr spēšu saņemties. Jo viss taču ir galvā. Divas nedēļas pētīju mācību video, dīdījos kajakā uz cietas dēļu grīdas guļamistabā, pirms iemigšanas domās secīgi izpildīju visas kustības, iztēlojoties sevi vēkšpēdus zem ūdens iesprostotam nestabilā lamatā. Gribēju tikt pāri tām bailēm no ūdens, ko ieguvu pagājušajā vasarā.

Skolotāji stāsta, ka iemācīties to vajagot pakāpeniski - sākumā turoties pie baseina malas un mērcējot tikai galvu, tad skolotāja apskāvienos ar airi, tad patstāvīgi ar dēlīti bez aira, tad patstāvīgi ar airi, bet ar skolotāja drošināšu, līdz pats un tikai.

Es jau domāju, ka viss ir tikai galvā. Vajag tikai sadūšoties apmesties un tad jau dzīvotgribas instinkti paši pateiks priekšā, kas jādara. Nu nevis pateiks pateiks priekšā, bet tu vienkārši izcelsies. Neko nedomājot par ķermeņa kustību dinamiku un mehāniku. Vienkārši - gribēsies elpot. Un tad jau amats rokā.

Skaidrs, ka viss ir galvā. Mani paņēma un apmeta. Ar dēlīti, bez aira. Pats jau nevarēju sadūšoties, kamēr drošinātājam izbeidzās pacietība. Nu kaut kaut jau augšā tiku, ar nelielu palīdzēšanu no draugiem. Bet tas arī viss. Līdz ar to mans drosmes un apņēmības resurss bija cauri. Uz nenoteiktu laiku.

Man tajā galvā ir pārāk daudz.