Naida trolejbuss
„Накама пиетура: латышская”- viņš mēdījās pakaļ informatīvajam paziņojumam salonā, „vsje latiši – na vihod!” -viņš nobļāvās. Lai arī pēdējais trolejbuss bija diezgan pasažieru pārpilns, neviens pārāk nepievērsa uzmanību krietni sadzērušā vīra bļaustīšanai. Tas viņu, ausīmdzirdami, iedrošināja. Ja sākumā pie centrāltirgus viņš tikai pusbalsī purpināja par „gansiem – svoločiem”, tad tuvojoties savam mikrorajonam viņš kļuva arvien skaļāks un agresīvāks. Teksts, ka latvieši jāizšauj un priekšpilsēta jāiztīra no šitā „sbroda”, bija viens no iecietīgākajiem pēc satura un pieklājīgākajiem pēc formas. Viņš bija diezgan labi ģērbies, plecīgs, pašos spēka gados. Un ļoti labi apzinājās, ka var atļauties. Nevis vienkārši uzvesties izaicinoši, provokatīvi sabiedriskajā telpā, bet zināja, ka vairums pasažieru viņu patiesībā atbalsta. Paši viņi diez vai kaut ko tādu atļautos, bet zināmā mērā apbrīno par drosmi. Un viņa vēstījuma saturs attaisno viņa uzvedību, tas saņem klusējošu vairākuma akceptu. Ja viņš tur tā gānītu savu vai vecāku sievieti, tad viņš būtu zibenīgi izlidojis no trolejbusa, tajā jaunu spēcīgu vīriešu, kas atgriezās no piektdienas vakara izklaidēm, netrūka.

Ir divu veidu izrunāšanās pa dzērumu – tāda, kas ir vienkārši izrunāšanās pa dzērumu, un tāda, kas ir gruzdoša naida atbrīvošana pa dzērumu.
Un ir divu veidu naids – tāds, kas atbrīvojas pa dzērumu, ir spontāns, agresīvs, vardarbīgs, neslēpts un acīmredzams, un tāds, kas noglabāts un turēts un gruzdošs.

Šis nav stāsts par „viņiem” vs. „mums”. Tas ir par pasažieriem. Par toleranci un iemesliem, kādēļ tas ir neko neizsakošs svešvārds. Un sajūtām esot par pasažieri