pie radisona un sasa
šitās pašpasludinātās biznesa haizivis, nē, kādas haizivis, drīzāk murēnas, dzeloņrajas, loči un klaunzivis, šie vidusslāņa hierarhijas menedžeri, korporatīvā mandāta misionāri, šitā mērķauditorija dezodorantu reklāmām, kurai par kritiskāko panākumu faktoru iedvests mutes, padušu un kājstarpes svaigums 7x24 režīmā.. kā viņi nesas, kā viņi joņo.. it kā tā nebūtu viņu dzīve, ka tikai jāskrien un jāskrien, jābūt pirmajam, jāuzvar, jāapsteidz vienalga kurš, tur dzimumu un vecumu nav, tur noteikumi nav rakstīti, bet visi tos zin, nē, ir noteikumi, bet tikai lūzeriem un tūristiem.. par veiksmīgu uzskatāms, kurš ielec cita pasūtinātā taksometrā pie hoteļa durvīm, lai gan pašam savs pasūtījuma numurs.. par savu veiksmi jācīnās, laimests izkrīt izmanīgākajam, ne stiprākajam, tomēr drošs nevar būt, ka kāds stiprākais nepastāv uz savām spēka pozīcijām, tāpēc laptops un portfelis ar nenoraidāmu piedāvājuma paketi jāiesviež uz pakaļējā sēdekļa kā teritorijas iezīme un tādā steigā jāaizcērt durvis aiz sevis, ka mētelīša gals paliek ārā karājamies, bet komanda gāzēt šoferim jau dota.. tur tādu bizklasē ceļotāju čum un mudž un visi vienlaicīgi kavē svarīgu mītiņu vai apointmentu, jo pirms brīža laiski knakstījušies ar kulteni un bekonu

ak, kapitālism, iniciatīvas dzinējspēk, dodi man neprātu, lai varētu tiem līdzi skriet