Pilsētnieka virtuves parastums
veltījums yannel
Apzinoties, ka nevar jau visu laiku tikai strādāt, jāēd arī kaut kas ir, iegriezos pārtikas bodītē pēc paikas. Ledusskapja man nav, ēdamo uzkrājumus īpaši neturu, vien puskukulis pērnās nedēļas saldskābmaizes pieliekamajā. Šajā sezonā nav pārlieku liela apetīte, tādēļ no mazveikala piedāvātā klāsta nekas nešķiet kārdinošs.
Zaļumus? –kas es kāds āzis?
Augļus? –nav vēl īstā sezona, piedāvājums droši vien pērngada.
Gaļu? – gan jau, ka sabojātu tirgo.
Konservus? –visu ziemu štopēti.
Tā nu pārnesu vakariņām: jogurtu biezo (ar melleņu garšu), jogurta dzērienu šķidro (ar laima garšu) ;
Brokastīm: biezpiena sieriņus (ar šokolādes un dzērveņu garšu), pienu kafijai (ar saldā krējuma garšu) ;
Visādiem gadījumiem: kausēto sieru (ar sēņu garšu).
Faktiski tikai un vienīgi piena pārstrādes produktu grozs.

Mājās pārnācis konstatēju, ka būšu sevi pārvērtējis – strādājošs vīrieša organisms ar jogurtiņu vien neiztiks. Salūkoju buljona kubiņu, uzvārīju glāzi ūdens, pievienoju sauju kuskusa un sauju miežu pārslu, kā arī pieliku biezeņzupai divas ēdamkarotes kausētā siera (gadījums bija iestājies). Bija tieši kā vajag – ne par daudz, ne par maz. Ar visu saldo un uzdzeramo.

Patinu atpakaļ filmu – konstatēju, ka šonedēļ piena izcelsmes produktu īpatsvars manā ēdienkartē ir sastādījis 80% pēc izmaksām un 90% pēc masas. Par enerģētisko bilanci nezinu, -nepievēršu uzmanību, vien tik, ka cenšos neuzrauties uz surogātjogurtiem ar 0% tauku saturu.
Tāds nu pienapuika, izrādās, esmu. Piedod ķircināšanu..