Kuģa žurnāls


January 18th, 2017

(no subject) @ 04:10 pm

Un vēl par Kartāgu. Ik pa laikam nevaru vien beigt pie sevis teikt un slavēt to ģēniju, pateicoties kuram, neviens vairs neatceras Sivēnu salas oriģinālo nosaukumu.
 

(no subject) @ 04:06 pm

Šodien visa feisbuka siena izraibināta ar Kartāgas kasetes "Zēns ar akmeni" posteriem. Būs vēlāk jānoklausās tas Zibens pa dibenu.
 

(no subject) @ 02:12 pm

Jautājums tiem, kas kaut ko saprot no basketbola.

Parasti, ejot kombinacionālajā (? tā to sauc? tāds vispār ir? nu, tas, kas nav ātrais) uzbrukumā, saspēles vadītājs uz pirkstiem parāda, kura no iespēlētajām kombinācijām komandai jāizspēlē. Cik tādu kombināciju/izspēļu vispār ir? Maz taču, vai ne, ja satilpst uz vienas rokas pirkstiem?
 

(no subject) @ 12:50 pm

man ir viena mantiņa, kuru es meklēju un meklēju, un nekādi nevaru pazaudēt.
 

lūzer @ 12:45 pm

Bet ja es negribu uzvarēt; ja es gribu zaudēt? Sarunāt spēli, speciāli zaudēt, dabūt diskābeli? "Vai mēs varam sarunāt, ka tu uzvari, bet es zaudēju?"
 

(ne) no tās slavenās kara mākslas grāmatas, kuru neviens nav lasījis, bet visi citē @ 12:20 pm

Uzvar tas, kas necīnās.
Ja uzvar tas, kas cīnās, tad tā ir Pirra uzvara.

Atslēga vienmēr ir necīnīšanās. Nevis padošanās, vai varbūt arī padošanās - padošanās pieder tām pašām viltus kategorijām - mākslīgajiem konstruktiem - kā lepnums, pašcieņa utt. Necīnīšanās ne par, ne pret. Asprātīgu mēmju (jā jau jā, simtreiz jau dzirdēju, ka pareizi esot "mīmi" - nevis pantomīmi, bet džīni) nebūs, uztaisiet paši. Un necīnieties. Ak, jā, arī uzvara iet tai pašā konteinerā pie lepnumiem un pašcieņām. Cīnīšanās un necīnīšanās gan ne.
 

January 15th, 2017

(no subject) @ 01:04 pm

Mežciemā liftā pie sienas izvietots reklāmas plakāts krievu valodā. Tur tiek reklamēta kaut kāda mācību iestāde, tur kaut kādi dīvaini grādi, kurus es pat nespēju nocitēt, un vēl arī piedāvājums: "Pabeidz vidusskolu 100% internetā!"
 

January 13th, 2017

(no subject) @ 11:03 am

Skatos, leitesti atkal ņudzēt ņudz maigi liegā mūžmīlā. Jauki, ka laikos, kad pasaule iet uz galu, patiesa mīla nemainīgi un nemirstīgi gail un kvēlo cauri laiku laikiem, un silda nosaluša svētceļnieka sirdi. Šai saltajā jo saltajā ziemas rītā, aizmirsu piebilst.
 

(no subject) @ 03:31 am

Desmitmiljonu miestā bandīši vakaros mēdza pārvietoties pa ielām un meklēt kašķi ar kaimiņu kvartālu jauniešiem bariņos tā pa divdesmit, trīsdesmit. Šeit miljonu maz, kašķa meklētāju bariņi arī mazi, bet cenšas tomēr turēt līdzi lielpilsētām. Arī mazā bariņā uzkasoties pretimnācējiem var izjust pacilājošu kopības sajūtu.
 

(no subject) @ 01:59 am

Es nevaru. Baigi aizkustinošo bērnu man šoreiz iedevuši pieskatīt. Pilnīgi asaras sariešas acīs par to musulmaņu dāmu ar šmigas pudeli. Mazs solis cilvēkam, bet milzīgs, milzīgs lēciens cilvēcei vai vismaz cilvēces femīnajai daļai. Man liekas visempowerīgākais un uzrunājošākais moments, kāds kopš ilgiem laikiem nav redzēts. Viņa ir tik dzirkstoša, valdonīga, virsmāte, bet ar maigumu, šarmu un dabisku, nesamākslotu koķetēriju, bet ar to pudeli nobijusies, samulsusi, pilnīgi ārpus savas komforta zonas, tā kā uz krēsla uzlēkusi, peli ieraudzījusi; tā kā bezgala nobijusies drosmīgi un koķeti sper pirmo soli uz Mēness.
 

January 12th, 2017

(no subject) @ 11:58 pm

Pastrādāju, kafijas pauzēs paklausos mūziku un darinu sev (puķainu, protams) folijas cepurīti, un tā tā dzīve paiet. Diezgan nepieklājīgā labsajūtā, jāatzīst. Mani te sveši ļaudis kaunina vienā kaunināšanā par šo un to un viskauko, bet es tik kā tāds sivēns dubļu vannītē piesaulītē urkšķu, drusku pavicinu ar ausi, un pastrādāju, paklausos mūziku, padarinu puķainu folijas cepurīti tālāk. Seksī.
 

(no subject) @ 09:06 pm

Eu, bet tad jau sanāk, ka Īstvikas raganas ir doķene. Būs jānoskatās. Kaut ko pa miglu atceros, ka tās dāmas kopīgi saprata un vienojās, ka pietiek, un ēda kaut kādus ķiršus, un kādam tie ķirši laikam apšķebināja vai kas tur, un bišķi apsāpējās puncis, un viņš aizbrauca uz slimnīcu vai mājās, kur dzīvoja hapilī ever after, un dāmas arī dzīvoja hapilī ever after. Neatceros, kā tur bija. Bērnībā skatījos.
 

(no subject) @ 05:11 pm

Kasandras komplekss jeb kad drošībnieki neatpazīst AI, jo AI saka, ka nav AI.
 

(no subject) @ 12:07 pm

Kad es biju maza, es sapņoju kļūt par slapju trauku lupatu, ar ko citiem sit pa seju.
 

Kāda tu biji toreiz @ 02:55 am

Tulkingoju vienu video gabaliņu, un tur viena sieviete ļoti atgādina manu bij.labāko draudzeni I. Skatos, atceros, par ko mēs visi viņu mīlējām, un priecājos kā bērns. Viņa ir musulmaniete (tā sieviete nevis I.) - alkoholu ni un ni -, bet viņa, drosminiece tāda, ņem un ēst taisīšanā koķeti izmanto šmigu. Atgādina to reizi, kad I. bija vārda diena, viņa bija stāvoklī un nedrīkstēja dzert, taču viņa attaisīja Citronu Rūgto, lika man viņu dzert, bet pati ik pa laikam to pasmaržoja, un vai nu no tā, vai kaut kādā veidā no manis nonācā tādā pašā umatā kā es. Mēs visu dienu pavadījām pie viņas divatā, lai gan viņa ik pa brīdim pieņēma vasaļu apsveikuma zvanus (viņa mūžam bijusi baigi populārā beibe), un aizvien priecīgāk un jestrāk maurojām līdzi depresīvajai Jankai.
 

Auroriņai @ 01:58 am

(no subject) @ 12:11 am

Visa lecekts vienās pojenēs. Un šis žurcis pamazām izvēršas par kaut kādu puķkopības blogu. Labi, ka nav laika te rakstīt - visu laiku paņem pampera nemainīšana sīkajam.
 

January 10th, 2017

Skapis @ 06:17 pm

Iesnaudos, sapnī mani bučoja sieviete, kas izskatījās kā es, un man nebija ne mazāko iebildumu. Pat ne pret viņas manu (vienīgo) lūpukrāsu. Pamodos nīgrā omā. Jēzu, glāb! Vai man jau jāsāk posties kāzām pašai ar sevi - kā Glee karsējmeiteņu trenerei? Vai es esmu pati sev, kā tur bija, precību materiāls? Mīli sevi, they said. Vot, mīlu.
 

January 9th, 2017

(no subject) @ 04:53 pm

Gadu desmitiem ir spēlēts krietns strēķītis spēļu, un tajās zvetēts steru steriem dažnedažādu mošķu. Taču ir daži mošķi, ar kuriem pirmā sastapšanās pat vēl šobaltdien palikusi atmiņā kā reizē traumatiska un apbrīnojama pieredze. Viens no tādiem it kā parastajiem random mošķiem ir šis te jaukais bumbulītis no Elder Scrolls IV: Oblivion. Nekad neaizmirsīšu savu pirmo negaidīto uzraušanos šai gaismiņai. Tas notika netālu no Leyawiin pilsētiņas ar divsejaino mēra kundzi (jauka pret humanoīdiem, bet pretīga rasiste, ja spēlē kā ķirzaks), pie cēlās orku Baltā Rumaka ordeņa bruņinieces būdiņas. Atceros, kā neskaitāmas reizes miru, gaismiņas apžilbināta, un neskaitāmas reizes loudojos, un mēģināju atkal un atkal, un nekad itin neko tai nevarēju padarīt. Pilnīgi neko. Beigās, izmēģinājusies šā un tā (manā rīcībā tobrīd tiešām nebija nekā, ar ko to malduguni pieveikt), reloudojos citā seivā, un gāju pa citu ceļu. Vēlāk drusku pietrenēju līmeni, kārtīgāk saģērbos un saekipējos, kā arī zināju, ko gaidīt un kā ar viņu dīlot, un tad jau gaismiņu pēkšņos uzbrukumus kaut kā pārdzīvoju. Vēl vēlāk saleveļojos tiktāl, ka tās spējie bliezieni no neredzamības tāds nieks vien bija, bet vienalga ikreiz salēcos, kad priekšā pamanīju vizam bālo, nevainīgo gaismas kamolīti. Spēcīgas atmiņas. Paldies deviem.
 

January 8th, 2017

(no subject) @ 05:21 pm

Aizstaigāju uz kapiem. Tur paspēlējos ar charcreatoru - uzcēlu mammai sniegavīriņu - manu smukāko charkrieišenu jet. Tagad mūsu dzimtas aplociņu sargā čoins sniega sentinels. Ar čupčiku. Man ir nokija ar pogām, tāpēc diemžēl bildes nav. Opaps Aleksandrs gan droši vien kapā rotētu par šādām ēverģēlībām KAPOS, nē, tieši pie VIŅA KAPA, bet opaps Aleksandrs gan jau sen rotē citās galaktikās nevis Ventspils kapos, tā ka sentinels var mierīgi sentinelēt tālāk.
 

Kuģa žurnāls