tavuprāt adoptējamo interesēs ir dzīvot bērnunamos? vai, piemēram, ģimenēs, kurās ir lielas problēmas ar alkoholu, bet vecāki ir dažādu dzimumu.
es domāju, ka ir gana daudz informācijas par tēmu, ir vairākas valstis, kur jau sen viendzimuma pāriem ir atļauts adoptēt.
turklāt, lai adoptētu nav jābūt laulībā kā tādā.

diemžēl tavs viedoklis ir homofobs kā reizi dēļ tā, ka uzskati, ka konkrēta cilvēku grupa nav pelnījusi tādas pat tiesībās kā pārējiem. diskrimnācija saucās.

ojā, esmu vainīgs pie vairuma sabiedrības homofobiskās nostājas. saņemies. un es nebrēcu, ok?

es nespēju saprast kāpēc tev nav pārliecības par adoptējamo interesēm un tiesībām.

Tur ir nedaudz cirkulāra loģika, kas pieņem, ka sabiedrībā ir tāds fiksēts "normālais" modelis, kuram bērnu vajadzētu sagatavot. Līdzīgi viduslaikos varētu teikt, ka katrai kārtai ir uzdevums izaudzināt bērnus ar savai kārtai atbilstošiem tikumiem (zemniekiem - strādīgus un pazemīgus, kungiem - brīvus un pavēlošus utt.), lai bērns varētu labi iekļauties savā kārtā. Bet atmetot visu viduslaiku sistēmu no tā visa vairs nav nekādas jēgas.

vai tu esi redzējis dzīvē cilvēkus, kuri ir uzauguši tikai ar vienu no vecākiem?
vai šādas personas tu uzskati par nepilnvērtīgi attīstītām?

atvaino, bet personīgai traumai nevajadzētu būt par iemeslu liegt citiem cilvēkiem pilnvērtīgu dzīvi.
man prieks dzirdēt, ka tev ir izdevies pārvarēt savus aizspriedumus. bet šādai pieredzei nevajag būt par iemeslu uzskatīt, ka labāk ir izaugt audžunamā.

vai tu, atsaktoties uz savu neunikālo pieredzi, būtu labprātāk izaudzis bērnunamā?

varbūt pastāstīsi pie reizes vairāk par tām lomām? par vīriešu vietām šinī pasaulē un tā?

vai varbūt mēs kā sabiedrība esam gana pieauguši, lai beigtu spēlet lomu spēles?

pag, tu kko sāki stāstīt par vīrieša lomām, ne jau es.
kad pēdējo reizi čekoju, lomas tika spēlētas.

Hei, šitais rezonē, jo es arī uzaugu ar mammu un vecmāmiņu, un es arī esmu sačakarēts, un nekad dzīvē neesmu spējis attīstīt normālas attiecības ar sievietēm, ko uzskatu gandrīz vai par zināma veida invaliditāti. Neesmu gan bijis pie psihoterapeita, lai arī man daudzi ir ieteikuši.

Bet es tomēr no tā neatļaujos izdarīt normatīvu spriedumu par to, kādā modelī atļauts audzināt bērnus. Manuprāt, traumatizējošais elements ir balances trūkums - tas, ka viena vecāka iztrūkst. Manuprāt, jebkāda dzimuma cilvēki var izaudzināt veselīgu bērnu, ja viņiem ir veiksmīgas, mīlošas attiecības savā starpā, ar kurām viņi rāda piemēru, un kuras aizsargā bērnu no tā, ka viens vecāks savas problēmas grūdīs virsū bērnam, jo citur nav kur.

Es esmu pārliecināts, ka bērns, kas izaugtu ar vecākiem stiprās viendzimuma attiecībās, būtu veselīgāks un spējīgāks normāli sadzīvot ar cilvēkiem sabiedrībā, nekā tāds, kas izaugtu disfunkcionālā mātes/tēva modelī, kuri, piemēram, nemīl vai nomāc viens otru.

un cik cilvēkus tu pazīsti, kuri ir uzauguši bērnunamos?

paskat, kā mēs ātri varam vienoties, ka divu pediņu ģimene ir labāka kā salauzta ģimene, kura savukāt ir labāka kā nekāda ģimene

atvaino, bet par mākslīgo apaugļošanu man viedokļa nav. nevaru komentēt

jauku dienu!

Tas nozīmē, ka tu esi par viendzimuma laulībām, bet iebilsti pret tiesībām adoptēt bērnus. Tiesa, pēdējais ir problēma, jo šobrīd vienam cilvēkam ir atļauts adoptēt bērnu, ja šis cilvēks nav laulāts, kas nozīmē, ka adoptēti bērni jau aug viendzimuma ģimenēs, kuras nav reģistrētas (un likums arī nepiedāvā nekādu veidu reģistrēt šādas attiecības).