Hei, šitais rezonē, jo es arī uzaugu ar mammu un vecmāmiņu, un es arī esmu sačakarēts, un nekad dzīvē neesmu spējis attīstīt normālas attiecības ar sievietēm, ko uzskatu gandrīz vai par zināma veida invaliditāti. Neesmu gan bijis pie psihoterapeita, lai arī man daudzi ir ieteikuši.

Bet es tomēr no tā neatļaujos izdarīt normatīvu spriedumu par to, kādā modelī atļauts audzināt bērnus. Manuprāt, traumatizējošais elements ir balances trūkums - tas, ka viena vecāka iztrūkst. Manuprāt, jebkāda dzimuma cilvēki var izaudzināt veselīgu bērnu, ja viņiem ir veiksmīgas, mīlošas attiecības savā starpā, ar kurām viņi rāda piemēru, un kuras aizsargā bērnu no tā, ka viens vecāks savas problēmas grūdīs virsū bērnam, jo citur nav kur.

Es esmu pārliecināts, ka bērns, kas izaugtu ar vecākiem stiprās viendzimuma attiecībās, būtu veselīgāks un spējīgāks normāli sadzīvot ar cilvēkiem sabiedrībā, nekā tāds, kas izaugtu disfunkcionālā mātes/tēva modelī, kuri, piemēram, nemīl vai nomāc viens otru.