sobrid

Šodien piesardzīgi ar pārrakstīšanos. Ir starpība: "Baltā galdauta svētki" vai jau slidenāk - "Balto galdautu svētki" vai pavisam tricky - "Balto galdauta svētki".

Ak jā...un vēl...vakar, rajonā protams: braucu un tūlīt jāgriež pa kreisi. Melnais kaķis iekārtojies tieši aiz pagrieziena un vēro. Cerēja, ka braukšu taisni vai arī labi apzinās savu vietu lietu jaunajā kārtībā?

Melnajā Trampa

Tad nu lūk. Esmu savā rajonā. Skatos - melns kaķis. Nu tas jau tā - bieži, nekā tāda. Sēž un neskrien pāri ceļam. Ārēji viņam viss pofig. Sēž tur kaut ko ar sevi un savā nodabā (varbūt izliekas vai arī lasa Cibu un zina par ko runa (skatīt iepriekšējo teksta bīdījumu)).

Tagad būs tā:
Pirmīt rakstīju par tiem kaķiem. Melnajiem. Šodien atkal viens pārmauca pāri ceļam. Nekas neierasts manā gadījumā, protams. BET! Tas nebija mans rajons!!! Wtf.
Tātad.
Turpmāk atkaitīšos šeit par katru manu ceļu sķērsojošo melno kaķi. Ja jūs, kaķi, šo lasāt - ļoti labi. Pacentieties izbojāt manu plānu un beidziet vienreiz šito ieradumu. Tas jums kā tāda atkarība vai kā?
Vobšem - es būšu ieguvējs jebkurā gadījumā. Ja statistika smuki krāsies, tas būs kā tāds apstiprinājums tam, ka ar mani melnie kaķi notiek savādi bieži. Vismaz tas tad būs kaut kā zinātniski konstatēts, un interesenti varēs pētīt. Vai nepētīt. Bet vismaz būs, ko nepētīt. Ja tā izrādīsies tikai mana iedoma - arī labi - tas, savukārt, nozīmētu, ka nekādi sūda kaķi manas gaitas vairs bieži vai reti nemaz nešķērso.
Kaķi? Dzirdat? Es eju ielās nu jau citādāks nekā parasti. Esmu sagatavojies. Tagad divkārt apsveriet, vai ir vērts skriet. Uzskatiet, ka šis ieraksts ir verbāls melnais kaķis, kas pārskrien pāri visu jūsu nodomu ceļiem tur, kur eju es.

Man bieži pāri ceļam bizo melni kaķi. Varbūt vienkārši tāds rajona genofonds. Lai jau tā būtu. Mani, protams, kādu no tiem sastopot, piezogas māņticība. Eju ielu otrās pusēs, mēdzu pabiedēt. Dažreiz domāju - ar nelaimi vajag draudzēties, tā noteikti būs labāk, nekā nomīzt un ļauties tur kaut kādam liktenim - tāpec mēdzu ar tiem minkām aprunāties. Viņi ar mani nē. Neko darīt.
Lūk. Šovakar atkal viens grasījās vicot pāri manai iecerētajai trajektorijai. Nolēmu - ej dirst, man pofig, un arī nav ko man ar nelaimes vēstnešiem tur runāties. Tā darīšu arī turpmāk, jo nešķīstenis pagriezās un aizgāja atpakaļ savā tumsā. Protams, nākamreiz secināšu, ka metode nedarbojas un ka pie vainas ir tas, ka to izstāstīju visai cibai. Tādi tie kaķi ir.

Labrīt. Sapņoju, ka man gultas virsma ir arī ūdens virsma. Tieši zem gultas / ūdens virsmas uz sāniem saulītē aizmigušas guļ divas līdakas. Paralēli viena otrai. Diezgan lielas. Es cenšos tās izmakšķerēt...neatceros, ar ko, bet ne ar rokām. Pats - turpat kaut kur gultā sēžu vai levitēju. Bet kaut kā tās līdakas visu laiku, lai arī laiski guļ, vienmēr pārvietojas uz kādu citu vietu, un nekāda izmakšķerēšana nesanāk. Un kā gan lai sanāk, ja viņas pat nedomā ķerties pie izmakšķerēšanās.
Vēl atceros, ka nodomāju, ka, nez, ko darīšu, ja izvilkšu. Būs jātīra, jācep...tad vēl visas tās asakas...vēl tagad atceros , kā sapnī mutē sajutu ceptas līdakas garšu. Nekāda lielā kārdinājuma uz to nebija.

Makšķerēšana mani nekad tā īsti nav aizrāvusi. Tad, ja visu iedod rokās, noliek krastā vai pie āliņģa - jā, tad esmu varējis dažu stundu nosēdēt. Bet pats ierosināt iešanu uz dìķi vai upi...to laikam ne. Varbūt jāpamēģina. Man liekas, ka šodien tam procesam varētu piešķirt jau gluži citu saturu. Šo gan vairāk prāts nekā sajūta saka.

Tavi vārdi man
Nestāsta neko.
Varbūt labāk tos
Ir dzīvot

Es sāku prast justies labāk. Ja neprastu, es justos pilnīgā, pilnīgā pakaļā. Nu...piemēram, pirms gada es noteikti būtu totālā autā. Tagad man ir izvēle, kur iecepties vai neiecepties un ir brīdis saprast.... Protams, ka cepinošās domas smuki rotē apkārt un piedāvā ar sevi veidot tuvākas attiecības. Tagad drošāk ar tām krāmējos vai arī ...paeju malā un palaižu kaut kādā melnajā caurumā, jo nav laika ar tām krāmēties. Nu labi..šo vēl mācos. Prāta doks saka, ka dažu mēnešu laikā es pavisam citādi pakāpeniski esmu sācis kustināt sarunas un sevi.

Iekāpt vilciena vagonā, no kura pirms 20 sekundēm visi izkāpuši, apsēsties vecā standarta krēslā, kas parvilkts ar dermantīnu, un ar muguru un dibenu sajust siltumu, ko sēdeklī atstājusi kāda nezināma persona.

Es nojaušu, ka rakstīt par savām attiecībām vai tiksanu tālāk no beigušām attiecībām nav dikti seksīgi, jo neskan diez ko brīvi un pievilcīgi. Bet tas nekas. Man tagad pievilcība mazāk interesē. Vai nemaz. Īsti nevaru šobrīd neuzrakstīt - vai nu lai padalītos, vai nu lai atdalītos no tā, kā un kas bijis - vēl nezinu kāpēc rakstās. Bet jāraksta.
Man ievadi mēdz būt garāki par iztirzājumiem. Varbūt tā jūtos drošāk. Iztirzājums, redz, ir īss - redzēju Tevi sapnī. Svarīgākais, ko atceros - Tu biji ļoti, ļoti labsirdīga un smaidīji. Bet smaidīji skumji, un Tev nobira asara. Bija tur vēl šis tas, bet šis bija tik spilgti, ka pamodos. Iespējams, no apziņas, ka toč tev pilnīgs turn off ar mani. Nomodā man talkā nāk prāts un dažreiz piedomā Tev klāt arī ko nejauku. Sapņos - neatceros nelāgas sajūtas par Tevi. Pirms Tevi tādu skumjsmaidošu ieraudzīju tagad - jaunākajā sapnī, biju pajautājis: "Kā Tu jūties?". Tu pasmaidīji, tad tā asara...un es ar līdzigu smaidu atbildēju: "Man ir līdzīgi." Viss. Acis vaļā.
Atceros, ka par manis redzēšanu savos sapņos man pāris bijušās šad un tad stāstījušas. Un mani tas pat savā ziņā ir besījis - tipa, lieciet taču mani tajos sapņos un vispār mierā. Kas bijis, tas bijis un dzīvojam tālāk. Tādēļ arī Tev nestāstīšu sapni. Tas paliek šeit.

Es esmu lēns. Un tad, kad kaut kur pie kaut kā piešaujos, tad izbaudu, ka varu būt gana ātrs. bet tas tikai standarta situācijās. Dažādi tie cilvēki. Vien nedaudz skumji dažreiz, ka tie, kuri ātrāki īsti nespēj pieņemt to lēnumu. Nav, protams, tāda pienākuma, bet tāpat skumīgi. Jo tie ātrie tomēr ir tik interesanti :).

Tas, protams, notiek neapzināti un visu laiku, bet nupat smuki piefiksēju brīdi, kā prāta konstrukcija sakustināja ķīmiju ķermenī (šajā gadījumā nedaudz eiforisku un, protams, sagaidošu..hah haha...hahaaa). Labi, ka piefiksēju. Citādi sekotu savāda cerēšana, un turpat arī tā būtu jāsāk apgraizīt, jo....realitāte tai prāta konstrukcijai tikai kā iedvesma...nekāda cita sakara ar notiekošo.
Citiem vārdiem - nesasapņojos. Ā..nē...vēl precīzāk - sasapņojos, bet to pamanīju un pat īsti nekāvu nost. Vnk bija iemesls par to labdabīgi pasmīnēt. Tā, ka pat acis pasmaidīja, ne tikai mute :).

Izlasīju, ko esmu agrāk viņai rakstījis. Nu joks tāds. Tas tiešām var nošķebināt :). Rāmu garu turpinu mācīties pats no sevis. Labs spogulis esi bijusi. Paldies. Žēl, ka pirms tam sevī neesmu mācējis paspoguļoties. Tas it nemaz nekaitētu.

Ļauj man nožūt, ļauj man,
Ļauj man izgarot.
Ļauj man izžūt, ļauj man,
Ļauj man izgarot.
Ļauj man nožūt, ļauj man,
Ļauj man izgarot.
Ļauj man izžūt, ļauj man,
Ļauj man izgarot.
Ļauj man nožūt, ļauj man,
Ļauj man izgarot.
Ļauj man izžūt, ļauj man,
Ļauj man izgarot.

Un garām mums slīd
Sapnis, no kura daļa ir īsta.

to es nosapņoju pa īstam

A smuki tas Filips sakustina, smuki:

Visi tevī, visi tevī, visi tevī samīlējušies.
Mēs esam brīvi, mēs sniegavīri.

Visi tevī, visi tevī, visi tevī saindējušies.
Mēs esam brīvi, mēs sniegavīri.

https://martasasinis.bandcamp.com/track/sniegav-ri

Biju pārgājienā. Atkal citos nekurienes mežos. Bija vairāki tādi brīži, kad no takām vai ceļiem iegāju mežā - pārģērbties, no lietus paslēpties, pačurāt, apsēsties un ieēst, kaut ko nobildēt. Un sagadīgi, ka vairākreiz tieši tajos brīžos kāds devās garām un mani neredzēja. Es tur stāvēju vai tupēju kopā ar savu ar mugursomu dažu metru attālumā, nekustējos un skatījos. Piemēram, tieši man iepretim apstājās auto, izkāpa jauneklis, nopētīja auto meža vidū, pārmija dažus vārdus pa telefonu, tad vienkārši pastāvēja un padomāja, iekāpa atpakaļ mašīnā un aizbrauca tālāk. Un nezināja, ka turpat -pilnīgas nekurienes vidū - pie koka stāv vēl viens cilvēks. Negribēju biedēt. Stāvēju un skatījos. Un līdzīgi vēl vienu reizi kādu stundu vēlāk. Nedaudz tarkovskstalkerīga sajūta būtu, ja ik pa brīdim nelītu, nepūstu stiprs vējš, kādu laiku man līdzi diezgan zemu neriņķotu divi kraukļi, un aiz kalna neklaigātu pulciņš dzērvju.

Tu zini, kā Tu jūties?

Current Mood: thoughtful