sobrid - Post a comment

Labrīt. Sapņoju, ka man gultas virsma ir arī ūdens virsma. Tieši zem gultas / ūdens virsmas uz sāniem saulītē aizmigušas guļ divas līdakas. Paralēli viena otrai. Diezgan lielas. Es cenšos tās izmakšķerēt...neatceros, ar ko, bet ne ar rokām. Pats - turpat kaut kur gultā sēžu vai levitēju. Bet kaut kā tās līdakas visu laiku, lai arī laiski guļ, vienmēr pārvietojas uz kādu citu vietu, un nekāda izmakšķerēšana nesanāk. Un kā gan lai sanāk, ja viņas pat nedomā ķerties pie izmakšķerēšanās.
Vēl atceros, ka nodomāju, ka, nez, ko darīšu, ja izvilkšu. Būs jātīra, jācep...tad vēl visas tās asakas...vēl tagad atceros , kā sapnī mutē sajutu ceptas līdakas garšu. Nekāda lielā kārdinājuma uz to nebija.

Makšķerēšana mani nekad tā īsti nav aizrāvusi. Tad, ja visu iedod rokās, noliek krastā vai pie āliņģa - jā, tad esmu varējis dažu stundu nosēdēt. Bet pats ierosināt iešanu uz dìķi vai upi...to laikam ne. Varbūt jāpamēģina. Man liekas, ka šodien tam procesam varētu piešķirt jau gluži citu saturu. Šo gan vairāk prāts nekā sajūta saka.