Friends

Man kopš bērnības piemīt kaut kāda īpatnas formas bipolaritāte. To var redzēt arī vecajās bildēs - bērnu ballītēs sēžu viena istabas stūrī vai arī stāvu ar sarkaniem vaigiem kompānijas centrā. Atceros, kā es tā arī nespēju noskaitīt dzejoli kaut kādā bērnu pasākumā, un mamma neapdomīgi pateica, ka tādā gadījumā neesmu arī pelnījusi Ziemassvētku vecīša dāvanu paciņu. Vai kā pusaudžu gados nespēju pateikt praktiski nevienu teikumu politiskajās joku debatēs par tēmu, vai mākslas darba radīšanā svarīgāks ir talants vai emocijas, kurās, starp citu, piedalījās arī mana tā laika nelaimīgā mīlestība. Pēc tam devos prom, ne no viena neatvadoties, un vēlāk izlikos, ka šāda notikuma nav bijis. Vai arī kā neizkāpu no autobusa, un tā arī nekad vairs neaizgāju uz teātra pulciņu, jo tur nevienu nepazinu un jutos pārāk neveikli. (Starp citu, skolas Žetonvakara ludziņā es tēloju galveno lomu - Lāčplēsi). Lai gan dzīves laikā esmu mācījusies ar to sadzīvot un meklēt kaut kādas sabiedrībā vispāratzītas izpausmes formas, nekur jau tas nav pazudis. Es joprojām varu intensīvi kaut ko vāvuļot, un tad atkal atsevišķās vidēs pilnībā noslēgties. Diezgan bieži fonā izjūtu sociālu neērtību un diskomfortu, tāpēc cenšos sevi iedrošināt un vismaz ārēji izskatīties harmoniski (nu, vai arī, protams, lietot alkoholu). Kas mani pārsteidz, cilvēki tam tiešām arī notic. Tas ir, es negribētu nevienu pārliecināt, ka patiesībā esmu nelīdzsvarotākais cilvēks pasaulē, tā, protams, arī nav. Tikai atgādināt vienkāršo patiesību, ka gandrīz jebkurš cilvēks mēdz justies slikti, ar kaut ko netikt galā, straglot ar kaut kādiem lēmumiem savā dzīvē, neadekvāti sapsihoties un ienīst sevi. Tiešām gandrīz jebkurš. Un ka varbūt kāds tev nav uzrakstījis nevis tāpēc, ka viņš dzīvo savu aizraujošo dzīvi, un viņu neinteresē tāda nelaimes čupa kā tu, bet gan tāpēc, ka pats iet cauri kādam tumšākam savas dzīves periodam.

No citām ziņām - tas, ko es tiešām vēlētos, ir atbrīvoties no savas saasinātās taisnības izjūtas. Beigt skatīties uz visiem procesiem un cilvēkiem no taisnīguma perspektīvas, domājot apmēram: "Šo panākumu cilvēks X nebija pelnījis, jo viņš neieguldīja pārāk daudz darba, lai to sasniegtu". Gribētu, lai man būtu drusku vairāk pofig, vai tas bija taisnīgi vai nē, un es drusku vairāk priecātos par cilvēkiem (un procesiem) vienkārši tāpat.

pēd.laikā gar Mēness ielas dzelteno baznīcu staigā tantīte, nezinu, vai viņai ir mājas un ēdiens, bet dziesmu grāmata kulītē, zolīds melns kostīmiņš. Tikko skatos, īsā tantīte kāro pēc abola, kas augstu liceja ābelē karājas. Prasu Eiženam: palīdzēsim? Sure!
vispirms uzlecu norāvu to, kuru viņa gribēja, tad nopurinaju visus, cik bira. Un E vēl uzkāpa un norāva pāris smukus. Tika gan pašiem, gan tantītei
Baigi garšīgie, kā jau zagti

Vēljoprojām draudzējos ar vīriešiem, bet ar sievietēm neprotu atrast kopīgu valodu.

pie kapu žoga redzēju atstutētu sniega lāpstu, kas atgādināja, ka oktobrī mēs visi pārcelsimies uz citu planētu

- Simo, uz ritenīša jābrauc taisni, nevis jaložņā kā čūskai. uz ritenīša tu esi šoferis, kam jāievēro noteikumi
- vai čūška visu laiku ir šoferis?

uztaisīju lavas zupu (jeb lēcu burkānzupu pēc maya receptes) un ēda abi!! pat Eižens

kāpēc planeta ir aplis, pa kuru staigāt?
kas notiek ar puķēm, kad planētiņām ir laboratorijas?
kas notiek, ja apskrietu visu planētu?
kapēc mums nav magic?

biju uz paneli, iedzērusi pretsāpju tabletes, bet tas bija garš panelis, un man vidū izgāja zāles un iestājās sāpes.

St.citu, tā Tetsuo: The Iron Man ir ļoti augstvērtīga filma. Negaidīju, ka ar tādu iekāri noskatīsimies vienā piegājienā. Nevienā brīdī tā nešķita nenopietna, kā tāda joku filma. Es no tā baidījos visvairāk.

Esmu piebeigusi savu jūlija digitālgeitu, uz brīdi izlīdusi no ekseļa (pēc rītausmas būs jālien atpakaļ), šodien biju Skrīveros, strādāju kā zvērs un atceļā uz Rīgu ēdu Skrīveru saldējumu, atbraucu šugarrašā, bet pārgurusi un apsolīju sev desmitos iet gulēt, pusdeviņos saņēmu piedāvājumu doties ar draugiem pastaigā pa forštati, ļāvos kārdinājumam, pasvilpu seru R, pievienojos klejotājiem, mēģināju un neiespēju atvadīties reizes četras, jo bija pilnmēness, sienāži, kapi un eži, un dzelzceļš, un smaili ūdenstorņi naksnīgās debesīs, mājās pārrados pusnaktī, ielēju sev vīnu, atradu telefonā septiņus neatbildētus zvanus no mātes, frustrējos un atvēru arī internetu.
Vispār es mīlu savu dzīvi. Es tikai nekādi neprotu to menedžēt.

P.S. Šodien es saņēmu atgādinājumus par to, ka nepietiekami daru savus akadēmiskos darbus.
Trešdien pie manas vainas apziņas mēģināja klauvēt cilvēki, kuri uzskata, ka nepietiekami iesaistos vēlēšanu darbā.
Rīt man ir pisviņuzirgsdarbadiena pamatdarbā, jo neviens tos maucīgos ekseļus manā vietā nesarakstīs arī pēc gandrīz tūkstoša digitalizētu krājuma vienību.

Ja vēl es savu permanento trauksmi un vainas apziņu konvertētu normālā piķī, ar kuru pietiktu blekdžekam iekš Monako- Montekarlo un striptīzpuišiem, kuri izlec no tortēm, tad es vēl sevi saprastu, bet tagad, piedodiett, kaut kāda nepārejoša lētas proletāriešu padauzas sajūta.

Ingmāram Vidusjūrā 40 grādi, toties mums dārziņā spaļi

https://youtu.be/pbkIyqF4G_Y

tikmēr pasaulē ir izgudrots jauns divritenis lego. Lego apvienojušies ar Nintendo un radījuši datorspēli, ko var spēlēt ārpus ekrāna, turot rokās īstu Mario, kurš taisa skaņas un krāj monētiņas, lēkājot pa visdažādākajiem lego plastmasas klučiem. vnk nereāli. lūk, tas ir 2020. gads. iespējams labākais, kas šogad noticis. LV pārdošanā pirmo dienu. un šī nav reklāma, jo E taica, ka tas ir labāks nekā reklāmās.


https://youtu.be/AspJHOZ1rMs

Sapnii es redzeeju andreju mees atkal dziivojaam vienaa maajaa kur vareeja paarvietoties tikai peldot pa koridoriem liidziigi kaa filmaa titaaniks bet istabaas uudens nebija un sodien es domaaju par vinju un to kaa taa varbuut bija vienigaa iistaa nelaimiigaa miilestiiba ko esmu pieredzeejusi jo laikam peec tam es nemaz nekad vairs neesmu bijusi taa iemiileejusies un visa sjii triposjana pagaatnee man skiet ir taapeec ka pirms nedeeljas vins man zvaniija un mees ilgi pljaapajaam par neko un smeejaamies ko es sen nebiju dariijusi ne runaajusi ne smeejusies

Ausu paarslu putrinja

Pagājušās nakts sapnī (zinu, ka neevienu neinteresē sveši sapņi) es kopā ar draugu-kolēģu-studiju biedru grupu biju Azerbaidžānā. It kā uz konferenci.
Cits jau nekas, bet viesnīcā vienīgā iespēja pārvietoties starp stāviem bija līst augšp un lejup pa sienas paklāju, ķeroties bārkstu pušķos.
Es to paveicu vairākas reizes (par laimi bija jātiek tikai uz trešo stāvu), un tagad man visu dienu sāp plecu muskuļi.

Pamodos, protams, īgna un pārgurusi.

Āa, un vēl mani bija aizkaitinājuši grupas biedri, kuri visi gribēja, lai es viņiem tulkoju un neticēja, kad es stāstīju, ka azeru valoda nemaz nav līdzīga farsi (ja neskaita dažus kopīgus aizguvumus no arābu valodas), un es tajā nekā nesaprotu.

Būtu labāk kopojusies ar inkubiem, goda vārds!

Diena mani ieslēdza ekseļa tabulās, skumu un raudāju, pa kluso Googlē klabināju "vakances, kultūra, izglītība". Rīt būs jāatgriežas ekselī. Ja nepalikšu tajā paklājuu pasaulē.

es taču esmu vīrietis
tu teici
mana sirds var būt ātra un cieta
bet ne mīksta un grūta

rētas izdaiļo mani
tāpēc es triecos pret balkonu stūriem
mašīnu bamperiem
savu draugu dūrēm

es saku es zinu es pati neeju pie meitenēm
kas netaisās dzert ar mani
pie visām saprātīgajām meitenēm

tu zini ir tie ledus gabali kas visam par lielu kas sasalst kopā un draud saplēst
pārāk trauslās glāzes
un tie kurus izķeksē no maisa
iebāžot caurumā pirkstus

tā mēs satiksimies

un ja arī tas būs sāpīgi
mums nesāpēs nemaz

Es kraakshu naudu

Luudzu nograuz man matus

izlasīju Andreja Upīša šitpoustu 1912. gada almanahā
sacepos. un ir besīgi sacepties, lasot vecajā drukā un bez komentēšanas iespējām