sobrid - Post a comment

Man bieži pāri ceļam bizo melni kaķi. Varbūt vienkārši tāds rajona genofonds. Lai jau tā būtu. Mani, protams, kādu no tiem sastopot, piezogas māņticība. Eju ielu otrās pusēs, mēdzu pabiedēt. Dažreiz domāju - ar nelaimi vajag draudzēties, tā noteikti būs labāk, nekā nomīzt un ļauties tur kaut kādam liktenim - tāpec mēdzu ar tiem minkām aprunāties. Viņi ar mani nē. Neko darīt.
Lūk. Šovakar atkal viens grasījās vicot pāri manai iecerētajai trajektorijai. Nolēmu - ej dirst, man pofig, un arī nav ko man ar nelaimes vēstnešiem tur runāties. Tā darīšu arī turpmāk, jo nešķīstenis pagriezās un aizgāja atpakaļ savā tumsā. Protams, nākamreiz secināšu, ka metode nedarbojas un ka pie vainas ir tas, ka to izstāstīju visai cibai. Tādi tie kaķi ir.