sobrid - Post a comment

Biju pārgājienā. Atkal citos nekurienes mežos. Bija vairāki tādi brīži, kad no takām vai ceļiem iegāju mežā - pārģērbties, no lietus paslēpties, pačurāt, apsēsties un ieēst, kaut ko nobildēt. Un sagadīgi, ka vairākreiz tieši tajos brīžos kāds devās garām un mani neredzēja. Es tur stāvēju vai tupēju kopā ar savu ar mugursomu dažu metru attālumā, nekustējos un skatījos. Piemēram, tieši man iepretim apstājās auto, izkāpa jauneklis, nopētīja auto meža vidū, pārmija dažus vārdus pa telefonu, tad vienkārši pastāvēja un padomāja, iekāpa atpakaļ mašīnā un aizbrauca tālāk. Un nezināja, ka turpat -pilnīgas nekurienes vidū - pie koka stāv vēl viens cilvēks. Negribēju biedēt. Stāvēju un skatījos. Un līdzīgi vēl vienu reizi kādu stundu vēlāk. Nedaudz tarkovskstalkerīga sajūta būtu, ja ik pa brīdim nelītu, nepūstu stiprs vējš, kādu laiku man līdzi diezgan zemu neriņķotu divi kraukļi, un aiz kalna neklaigātu pulciņš dzērvju.