slēpošanas pastāsts (pēc cibiņa unintended lūguma)


Pirmā reize Alpos, slēpošanas kūrorts. Es biju ieklīdusi - kā vienmēr - nejauši – netālu bija konference.
Ciemats bezgala jauks, viskijs lēts (tax – free zona), kalni dievīgi, debesis zilas, saulīte spīd, pa dienu klīdu apkārt viena, vakarā ar John Walker klauvēju pie kaimiņdurvīm dzīvības meklējumos - kas meklē, tas atrod un man tika arī burvīga kompānija.

Kādā otrā vai trešā vakarā izraisījās sarunas par slēpošanu. Deklarēju, ka gribu slēpot, kā to dara ? Man tika sniegts darbības Plāns:
1) jāiet uz „skolas” kalnu
2) turpat lejā var izīrēt slēpes un zābakus
3) ar pacēlāju jābrauc līdz pusei (līdz galam var iesācējam būt par augstu)
4) jābrauc lejā
Kā braukt ? Tad man tika sniegti paraugdemonstrējumi: kompānija slējās kājās un enerģiski izrādīja, kādas kustības jāveic braucot no kalna – es atkārtoju - likās tīri jautri un viegli. Prātā aplikusi kāda vitāla dāma, kas šūpoja kuplo krūtežu, grozīja pēcpusi un atkārtoja: Gruģ v doļinu ! Gruģ v doļinu !
Atklājās arī, ka viens no grupas ir instruktors savā būtībā un alkst mani apmācīt – sarunājām rīt tikties 12:00 pie skolas kalna, lai apgūtu prasmes un iemaņas.

Atmodos ar nežēlīgām galvassāpēm, kalti un nelabumu. Tomēr doma, ka 12os mani nepacietīgi gaida instruktors un slēpošanas pasaule, lika man pieslieties, uzmaukt cepuri un doties kalna virzienā. 12os neviena nebija, pareizāk, nebija instruktora un arī Gruģ v doļinu nemanīja. Pagrozījos, vilka uz vemšanu, galva plīsa vai pušu. Nolēmu izīrēt slēpes. Pagrabstāvā rosījās mazs možs plikpauris. I want skis teicu paģiru māktā balsī. Man par izbrīnu izrādījās, ka ir slēpes dažādas un tieši kādas man vajag ? – mauntin skis, domīgi teicu.
Tad man iedeva plastmasas zābakus, kurus nevarēju uzvilkt. Neviens pie pilna saprāta un ar normālu pēdas konstrukciju tos nevarētu uzvilkt. Prasīju lielākus, arī tos nevarēju uzvilkt. Tad plikpauris metās ceļos manā priekšā, ņēma manu plakano pēdu savā delnā un tīri meistarīgi to iestūķēja plastmasas daiktā, neraugoties uz maniem vaidiem un spirināšanos. Nianse – zobos viņam bija cigarete. Vēl nianse –man jau tā bija slikti. Es sāku rīstīties un jau gara acīm redzēju ainu, kā pār viņa pliko pakausi sāk sulot mans kuņģa saturs. Nekas, noturējos, bet knapi.

Tālāk man tikai iedotas slēpes un tiku palaista brīvībā. Liels bij mans izbrīns, ka līdz ar zābaku ieguvi esmu zaudējusi pārvietošanās spējas. Treju iemeslu dēļ:
1) zābaku zole ir maza un slīdīga un kaukā neturas pie zemes
2) zābaki ir praktiski pārtraukuši asins cirkulāciju un liek justies kā lapsai lamatās
3) galvenais – kājas potīte ir bloķēta, un pēkšņi tu apjaut, ka šī lieta – potīte - ir ne tikai skaistumam, bet arī veic vitālas funkcijas
Pieķērusies margām, uzvilkos pa trepēm, plikpauris satraukti lejā klaigāja. Izrādījās, ka esmu aizmirsusi slēpes un nācās griezties atpakaļ. Vēl izrādījās, ka, ja uz augšu var tikt, tad lejā pa trepēm tas vienkārši nav iespējams.
100 metri līdz kalnam bija grūtākie manā mūžā. Nepietiek, ka nevar paiet, vēl jāvelk līdz smagas slēpes un nūjas. Tiku līdz kalnam, nosviedu slēpes sniegā un atkal lūkojos pēc saviem viskija draugiem. Nekā.

Domāju, ko iesākt. Vilkties atpakaļ pie plikpaura ? Nauda jau samaksāta. Teikt: manī bek, i dont want to skii animor !

Nu nē. Domāju, vienreiz jau var nobraukt. Kā lai pieliek slēpes ? Savā mūžā esmu saskārusies ar 2 veidu slēpju konstrukcijām: lamatiņām un atsperītēm. Šitas bij kas jauns un neatbilda ne vienai no iepriekšminētajām koncepcijām.

Vēl pamanīju, ka mans tērps kardināli atšķiras no apkārtējo un pievelk dažu skatienu -
man mugurā bija padomju laiku vatētas neilona bikses, koši rozā (par 4 latiem nopirktas humpalās) un meksikāņu pončo un maģiskās veiksmes indiāņu cepure ar 1 pušķi uz pakauša un 2 pušķiem ausīs.

How I can put them on ? piebikstīju blakus stāvētājam. Viņš nesaprata manu jautājumu, laikam vāji zināja angliski. Nekas, pēc ilgstošas neverbālas komunikācijas: sitot ar nūju pa zābaku un slēpi un atkārtojot Insieme ! Insieme ! (kopā, kopā itāliski) ieguvu nepieciešamo zināšanu minimumu. Principā kāja ir jāuzliek uz slēpes, tad viss aizcērtas automātiski.

Nākamais solis uz slēpošanas paradīzi: pacēlājs. Kurā es nemācēju manipulēt ar karti un vārtiņiem, bet nekas, līdzpilsoņi manipulēja manā vietā un iestūma manu bezpalīdzīgo ķermeni, kur vajag. Pazemojošs moments: tev pretī slīd gumijas pankūka uz striķa un personāls tev viņu manīgi iespiež starp kājām, tā teikt, intīmā vietā.
Un ar spēcīgu rāvienu tu sāc lido uz augšu, tramīgi pieķeries virvei, cenzdamies nesapīt kājas un izskatīties pēc pieredzējuša un līksma slēpotāja, nevis bezpalīdzīga apstākļu upura.

Atcerējos padomu, ka jānokāpj no pacēlāja pusceļa. KĀ ? vienu brīdi vienkārši izlaidu pankūku no dibena - un paliku guļam uz sliedes kā slieka. Gara acīm jau redzēju kā man pāri brauc slēpotāju rindas un paaudzes, ieminot manā vēderā aizvien dziļāku dobi. Nē, pacēlāju apturēja. Visi gaida. Skatījos pēc help brigādes, bet nē. Neviens nenāk. tad – kā ievainots partizāns uz rokām novilkos no sliedes, velkot savas izķēmotās kājas aiz muguras. Kā piecelties ? iedomājieties, ka jums kāju vispār vairs praktiski nav, jūs esat uz slidenas slīpas virsmas, sniegs salīdis aiz piedurknēm, jūs jūtaties pazemots un vājš (ne jau garā, bet miesiski), un -- - jums ir jāpieceļas STĀVUS. Kā ??? Apsvēru domu izliktie ievainotai un gaidīt nestuves. Bet neviens man nepievērsa uzmanību. Pēc pusstundas kūņošanās pierausos stāvus (vēl tagad rokas sāp) un sapratu, ka lejā tikt nevaru.

Kamēr apsvēru dažādās iespējas (tēlot epilepsijas lēkmi) slēpes sāka slīdēt lejup. Iekliedzos un pametu gaisā rokas. Slēpes sāka slīdēt straujāk.

Tad – ir tāda lieta kā ķermenis, mans ķermenis, kas nav ne tievs, ne skaists, bet apbrīnojami praktisks, gudrs un izturīgs un uzticams – kā tāds Sančo Pansas ēzelis, kā korsāra kuģis
Cauri trīsdesmit mūža gadiem, cauri neskaitāmiem kontinentiem, slimībām, skūpstiem, dzemdībām, mīlām un vējbakām, depresijām un orgasmiem, ķirurģiskām operācijām un sniega vētrām - caur uguni un ūdeni mans ķermenis iznesis mani viegli kā spalviņu, bezrūpīgi un droši. Kā sanbernārs izvilcis no Tjanšana kraujām. Nemaldīgs un uzticams. Kritiskās situācijās tas uzņemas vadību, es izslēdzos, atveru acis – ah, viss kārtībā. Pat liekas - būs mazliet žēl šķirties no šī ķermeņa. Ne jau tāpēc, ka šie 80 kg būtu kas īpaši vērtīgs. Bet - tā ir lieta, kur neesmu vīlusies, tas nav maz. Šis bija labs ķermenis un šī bija laba dzīve, rakstiet uz mana kapa.

Nu tā - mans ķermenis izveicīgi nobrauca lejā, glezniem līkumiem un daiļiem pietupieniem, piestāju ar graciozu loku. Arī dvēsele pārradās. Galvassāpes bija palikušas kalnā. Bet gribējās prom, šodienai pietika. Tikai –kā lai noņem slēpes ? Knibinājos apkārt, nekā, kā pielipušas.

How I can put them off ??? jautāju kādam slēpotājam.
Galvas pagrieziens, vērīgs skatiens
Atkal nesaprot angliski ?
I want to take them away,,, vārgi teicu rādot uz slēpēm.

I am also here the first time, viņa sejā jautās izpratne
Tad pamanīju, ka viņš nav ierindas slēpotājs. Vai varbūt mans ķermenis pateica.

Mmm,,, may i offer you some drink ?

Pēc tam,,,,, mēs abi vienojāmies, ka tāds jautājums bija skanējis ,, un uzreiz,,,, bet nevarējām vienoties, kurš to bij laidis pār lūpām. Varbūt mans nemaldīgais ķermenis.