Kādreiz mana dzīve bija pilna traģikas jeb
Kā es gandrīz zaudēju nevainību


Man bija 18, dziesmotā revolūcija, atmodas gadi ,,, man bija 18 un notika neizbēgamais – es iemīlējos kādā jauneklī

,, un viņš bija viens no dziesminiekiem un atmodniekiem,,, ne gluži īvāns,,,drusku cita rakursa,,, bet es viņā iemīlējos ,, iemīlējos viņā caur tv ekrānu

Un tad – bija tāda Slieka - Centrālstacijas kafejnīca, vēlā vakara stundā gaidot vilcienu dzeru 20kapeiku kafiju - Viņš - VIŅŠ !!!!!! - pienāk man klāt un smaida:

Kurā kursā studē
Pirmajā
Biju pat apvainota par šo jautājumu – vai tad es tiešām izskatos kā tās vecās no trešā kursa ?
Paprasa telefonu

Un tad mēs satikāmies
Viņš mani vazāja pa savām partijas revolucionāru sanāksmēm

Es sēdēju kaktiņā un atplestu muti raudzījos savā varonī

Un tad pienāca vēsturiskais mirklis, uzaicinājums dzert kafiju viņa mājā, kas automātiski zemtekstā nozīmēja sexu, kam es teorētiski ar savu lielo mīlu smadzenēs biju gatava, bet praktiski – ko praktiski – biju lasījusi slepu Zālīša grāmatu – kā tai bij nosaukums – tādā oranžā krāsā

Augusta Deglava iela, strādnieku kvartāls ,, Trepes ar kaķu dvaku, maza virtuvīte, tualete trepēs ar atslēgu, aukstā ūdens krāns aiz aizkariņa, bardaks un netīrība
es nekad neko tādu nebiju redzējusi, es nebiju redzējusi nabadzību,, es neko nebiju redzējusi

Man mīlestība bija ieguvusi drānas, mans sapnis bija ieguvis realitāti, manu elpvadu žņaudza spazmas

Viņa istabā bija gulta un dēļu kaudze, no kā nākotnē bija paredzēts samontēt plauktu, skapi vai ko citu tikpat saimniecībā noderīgu

Viņam bija tiki bleķa krūzītes, pret malu sitās mani zobi, bailēs un apjukumā

Es šo vīrieti nemaz nepazīstu un nemaz negribu pazīt
Es viņu mīlu un atdošos tepat starp kaķiem un dēļiem

Mana melnā Ogres trikotāžas kleita un baltā veļa nogūlās kā zārka oderējums

Viņš sņākuļoja un sarka kaut kādā dīvainā ģimnāzista pozā planēdams virs manis, bet nekas nenotika

Nekas nenotika, kaukas slapjs un mīksts plandījās starp mums kā Siventiņa baloniņš, kas viegli gāja burkā un viegli gāja iz tās, ar atšķirību, ka šis mīkstais ne gāja burkā, ne ņēma vainadzeņu

Nekas nenotika,,,, tagad es zinu vārdu erektilā disfunkcija (ED) un pat varu sniegt īsu ievadkursu šās parādības izcelsmē un sociālajā nozīmībā

Bet toreiz – te mans vainags, te es pati, man bija 18 gadi un stulbums kā Everests

Un tad šis vīrietis apsēdās gultā un pārmeta Kāpēc tu neko nedari ?

Kails, sasārtis, neglīts un nikns

Sīka atkāpe:
Nujā.. par kontracepciju mēs nerunājām, un laikam arī īpaši nedomājām, ja ne ED – tad tagad man, visticamāk būtu – pilngadīgs dēls ar šī vīrieša vaibstiem .. mana dzīve būtu cita,,,

Kāpēc tu neko nedari ?
Kamēr es mēģināju aptvert jautājumu,,, kur un kas man būtu JĀDARA ?
Aiz durvīm atskanēja: Tu ko – atkal esi mauku atvedis ? Tā bija viņa māmuļa, pamanījusi manu kažociņu virtuvē nosviesto pamanījusi

Sākās pierasts ģimenes ķīviņš

Tas bija pierasts, tā bija ikdiena. Tā ir ikdiena ! Es sāku šņukstēt, un nemitējos kādu stundu

Es raudāju par visu: par savu zudušo mīlu, par nezudušo nevainību, par nedzimušiem bērniem,,

un tad aizmigu 18gadīgas jaunavas spirgtajā miegā

No rīta viņš aizsteidz uz darbu vefā,,, es dzēru rīta tēju ar viņa māmiņu
Jau tad izpaudās mana iedzimtā tieksme ,,, uz ko ? bet es taču varēju iet prom - nē, es paliku,,,
iepazīsimies, mani sauc Sandra

Viņai bija halāts zilā nierīšu rakstā un zilas acis, vīrs alkoholiķis, darbs fabrikā, hroniskas kaites, hroniska nabadzība, pamaz sapratnes, pamaz laimes, viņai bija sievietes liktenis mīlēt un ciest, pēc stundas mēs bijām labas draudzenes

Meitiņ, viņa teica atvadoties,,, viegli tev jau ar Modrīti neies,,, bet labi, ka viņš atradis tādu meiteni kā tu

Es izgāju uz Deglava ielas 9:40,,, pirmā lekcija nokavēta, vēl paspēšu uz mikrobioloģijas praktikumu, pametu acis uz namu, kur es gandrīz zaudēju nevainību, pametu aci uz namu, kur es nekad neatgriezīšos,, paskatījos uz sievieti ar bērnu ratiņiem - sievieti, kuras dzīve nekad nebūs manējā - aiz tīrā pārpratuma dēļ, kā viss - un steidzos uz tramvaju