iegāju tumšā virtuvē un paskatījos pa logu. SNIEG!
satuntulējos un uzgāju uz balkona, vērot, kā sniega pārslas spēlējas ap naksnīgu laternu ..
un vējš iepūta man sejā sniegu. sāku smieties..
un tā forši.. uztaisīju Ziemassvētku tēju. diviem.
ja neviens nepieklauvēs pie durvīm, atstāšu līdz rītam. un varbūt ilgāk. kamēr pieklauvēs

netieku uz pekām .. līdz ar to visi plāni par gaismotās Rīgas maršrutiem un salūtu izzūd.. čubinos viena te zem segas un dusma dusma dusma par to, ka gribās, bet veselais saprāts bremzē ..
nebūtu rīt pārbaudes un procedūras, iepūstu temperatūrai, satuntulētos kā bebuks un laistos!
un šitā es kaut kā vienmēr laižu garām notikumus, kas sajūtu ziņā ir reizi mūžā.
šovakar svecīte par Tevi, Latvija!

lūk, pačīkstēju!

Galu galā mamma ieraudzīja asiņaino kabatlakatiņu. es nesavaldījos un pateicu, lai liek man mieru, ka pati tikšu ar visu galā. Protams, ka vārdi "Tā nav tikai Tava problēma, Linduci" man likās mīļi. bet tas viss beidzās ar manām un vecāku asarām. Mamma raudāja par asinīm, tētis par to, ka es sakliedzos un pateicu, lai visi liek man mieru. Es? es aizraudājos par savu spītību un šodienas sajūtu, ka neesmu tik laimīga, kā pati sevi iztēlojos. Visgrūtāk ir atzīt sev pašai, ka situāciju nekontrolēju un viss slīd ārā no rokām. Un šeit es runāju par to salauzto sirdi manī, kas iespārdīta kaktā.
Pfu! kā es gribu, lai tas viss ātrāk beidzas!

šodien tā arī neesmu izlīdusi no pidžammas, jo dienas plānojumā bija apdarīt visus pagājušās un nākamās nedēļas darāmos darbus skolai.
Protams, ka izdarītais ir pielīdzināms nullei. Līdz apmēram četriem noskatījos visu Joey 1. sezonu.. tad palaidu vecākus uz kino un sāku šmorēt vakariņas. Vecākus sagaidīju ar lazanju.
Tā nu visi pavakariņojām, brālis aizgāja ciemoties, mammīte un paps skatās TV blakusistabā. bet es klusi taisu sev tējiņu un lūdzos lai vairāk nešķaudītu. nākamā šķava liks man noasiņot.

ātrāk gribās, lai viss ir aiz muguras. un vēl man šovakar vairāk par visu gribās vīrišķīgas skavas. Rokas, kurās satīties.. un lūpas, kas noskūpstītu man pieri. Kāds teica, ka mana tipa sievietes ejot no vienas galejības otrā. Tās savā emociju vājumā krīt zemāk par zemi, un tādos brīžos viņām vajagot vīrieti, kas notur pie zemes,kādu, kas apskauj un ļauj noticēt, ka viss būs labi.

šovakar es nekrītu galejībās, bet tas nemazina manu dvēselisko vēlmi pēc siltām rokām.

apčī!

Biju aizvedusi vecākus uz Balviem pie omes. Pati aizgāju uzdāvināt dāvanu draudzenei un ieēst vakariņas lielajā pirtstelpiņā, kurā mudžēja no cilvēkiem un smiekliem. Līdz apmēram 1:00 pavēroju, kā cilvēki piedzeras, pasmējos un braucu atpakaļ pie omes..
Izlēmu vēl mazliet pabraukāt pa naksnīgajiem Balviem, kas gadu laikā, starp citu, ir sabūvējušies, attīstījušies un pavisam smukiņi palikušies.

Tā tumsā raisījās manas domas un izlikās, ka tā tikai fantāzija, kad atpakļskata spoguļos ievēroju avārijas gaismas un tuvāko-tālāko gaismu pārslēgšanu. Numurs pazīstams. Tas bija viņš - mana pirmā mīlestība. Tik pat stūrējošs un tik pat noguris kā es no dzērīgiem zvaniem ar lūgumu izvizināt līdz tuvējam klubam.

Telefona zvans -
"sveika! Vai piestāsi?"

neomulīgi noslīdēju ceļa malā un gaidīju, kas nu būs. Izkāpām, satikāmies, samīļojāmies.
Uz brīdi likās, ka tā arī spējam būt tikai labi draugi - stundu izsmējāmies, izklačojāmies, paķircinājām viens otru, paskatījāmies bildes fočikos. un prom bijām.

Sajūta, ka varam-būt-tikai-draugi pazuda, kad salda sapņa vietā saņēmu īsziņu zem spilvena
"Es Tevi mīlu"

Man no sirds apnika gulēt gultā. jau nedēļu mans tālākais gājiens bija līdz toaletei un atpakaļ. mazāk kā 100m.
Un šodien saspurojos. par spīti temperatūrai, pie kuras es jau vienkārši esmu pieradusi, satuntulējos un izgāju ārā. ausīs mūzika, rokās šokolāde un no šalles, cepures un kapuces murkšķuļa ārā spīdēja vienīgi acis (un, jā, vēl neesmu satikusi nevienu cilvēku, kurš domātu, ka mana acu krāsa ir zila. Arī vecā kundzīte šodien teica, ka es Turcijā iederēšoties ar saviem ogļu matiem un acīm. Liels bija viņas pārstiegums, kad es atzinos, ka manas acis ir tumšzilas, nevis melnas).

Dabūju ārā pliķi no lapas, kas krita lejā. Izrunājos ar minkāniem, sapaijājāmies, saņaudējāmies. un visbeidzot paklačojos ar vilku sugas suņuku, kurš aiz vārtiņiem rēja. Jāatzīmē, ka ilgi viņš nerēja. drīzi vien astīte luncinājās, un bija dzirdama patīka smilkstēšana. Laikam sakārojās manu šoko.

Visam fonā skanēja dziesmas, kurām tumsā un tukšumā bez bēdas varēju dziedāt līdzi un mazliet padancot, apejot peļķes, vai staigājot pa apmalītēm.

Manā pleilistē viss sākās ar uzmundrinošu The Four Tops - I can't help Myself http://www.youtube.com/watch?v=CyvLmNNtsKc , kuras laikā arī tā lapa iepliķēja mani. un es pasmaidīju tīīīīk ļoti kā pēdējā mēneša laikā nebiju smaidījusi. jo šoreiz tas bija man, tikai man veltīts smaids. patiesā priekā ..

tieši šāds manās ausīs izskanēja Maroon 5 - Sunday Morning http://www.youtube.com/watch?v=K94C-T9vBW0 un tā laikā es atklāju Stradiņpilsētā pieminekli tiem latviešiem, kas palīdzējuši Černobiļas seku likvidēšanā. nemaz nezināju, ka tajā nostūrī tur tāds ir. pastāvēju, palasīju, paklausījos un tad satiku melnu minkānu.


un tad man sākās Cris Brown - With You, kas vēl pirms laika būtu izraisījis manī asaru plūdus. http://www.youtube.com/watch?v=CXQ-Z7VCAAU un par spīti visam šodien es šo dziesmu nodziedāju visskaļāk un priecīgāk. Tāpēc, ka sirsniņā šodien man saule iespīdējusi. Es izdarīju labu darbu - nodzīvoju vienu dienu no A līdz Z tikai pati sev.

ou, jā.. dusmojos!
I am stuck in here
rr!

šodien pirmo reizi šīs veseļošanās tūres ietvaros slimnīcā uzkrāsoju skropstas un saķemmēju matus augšā, saņēmu ļipā un uzpinu bizi līdz pat lejai. ieliku auskarus un uzsmaidīju sev.

un šodien pirmo reizi šīs veseļošanās tūres ietvaros es visu tušu izraudāju, matus izgulēju, bet auskarus nozaudēju.

UPD. man apnicis cīnīties

Šorīt viņa pamodās no skaista sapņa. Tāda balta, pilna ar sniegu, ar baltām sajūtām un krītošām sniegpārslām no tikpatbaltām debesīm. Viņi abi gulēja sniega kupenā un sadevušies rokās bija daudzu mazu baltu sirsniņu laimīgi.

Un viņi mīlēja viens otru
Turoties sniega
Pavedienā

Pamodusies viņa sajuta tikpat baltu tukšumu. Bez krāsām, tikai ar gaidāma sniega sajūtu. Sniedze un viņas princis bija savu sapni izsapņojuši un atsājuši tajā sniega kupenā vien kailus nospiedumus un apliecinājumus kādreizējai laimei. Viss, kas bija palicis, bija siluets nebūtībai.Un viņa nesaprata, kāpēc nebūtībai ir jābūt tieši tādai.

Un kāpēc
turoties sniega pavedienā
bija palikusi viena

man no sirds apnika gulēt gultā un ciesties nepasaukt māsiņu, lai skrien ar pretspāju šprici (jo man nepatīk lūgt palīdzību), tāpēc piecēlos un uztaisīju manikīru (zināju taču, ka kosmētikas somiņa jāpaņem līdzi) un saliku vakardien atnesto draudzenes mazo puzlīti .. un tagad rušņājos i-netiņā. šķiet, ka spēks ir paterēts un var doties jaunā miega devā..

nu re.. eju iekš četrām netīri baltām sienām izcīnīt savi cīņu

uz laiku nozūdu

Iekāpt mašīnā, atvērt logu un aizmugures sēdeklī sēdot braukt nebūtībā. Ļaut matiem plīvot vējā, un acīm skriet līdzi ceļa izmaiņām.
Viņa jau kādu laiku dzīvo citā pasaulē. Bez gravitācijas spēkiem un Ņūtona likumiem. Ar nepukstošu sirdi viņa vēl aizvien iet savā rutinā, it kā spurojoties apgalvojot, ka nekas nemainās, viss ir tik labi, cik labi vien var būt. Bet kad aizcērtas mājas durvis un viņa atkal paliek viena, gribās ķert pēc krāsas un baltās tapetes nokrāsot melnas. Stundām ilgi gulēt vannā. kaut ar drēbēm. un nekustēt. neelpot. nebūt.
tāpēc, ka šķiet, ka laiks ir apstājies. un vairs neko nevajag

salna ir padarījusi zemi baltu. mm
šodine cauri Rīgai izlidoju, nevis gāju. augstāk par zemi - ir sniega ilūzija

[23:50:15] Zelts saka: un kā es būtu gribējus Tev azotē. tu nespēj iedomāties kā man tevi vajag

mhm

Vakar satiktu sen neredzētu paziņu. Parunājām par jaunumiem un vecumiem divu stundu garumā, lai gan biju plānojusi steigties uz Rīgas mājām, lai varētu ātrāk tikt uz pavisam īstajām mājām.
Lai vai kā man pēc tam visu ceļu bija jādomā par sevi un visām savām attiecībām.
Gribot negribot sapratu, ka pati vien esmu vainīga pie savu neizdevušosas attiecību statusiem ..
Man savu sirdi ir piedāvājuši vīrieši - vecāki, nodrošināti, izsmalcināti un visādi citādi it kā meiteņu sapņi, bet es vienmēr (tiešām VIENMĒR) priekšroku esmu devusi vai nu jaunākiem un zaļākiem, vai nu vecākiem un dzīves nezinīšiem. Es vienmēr esmu kritusi tādās attiecībās, kurās pati zināju, ka būšu ielāps. Attiecībās, kurās es esmu mūza, kas paceļ otru cilvēku augstāk par zemi, atdodot visu sevi, visus savus pēdejos spēkus, nekad negaidot kaut ko pretī, nekad nesūkstoties pašai par savām problēmām.
Vienmēr esmu zinājusi, ka viņiem interesē mana miesa un tas zināmais mīļums. Un, jā, es esmu sevi mānījusi ar cerībām, ka kādu reizi viņiem šī lāpīšanās pāraugs pavisam īstā mīlestībā.
Vai tas ir apzināti nepazināti? Izvēlos šādas "attiecības", jo nevēlos vairs neko nopietnu? - atkal dzīvot kopā, mīlēt uz pieciem gadiem un nēsāt gredzenu pirkstā.
Vai arī .. vienmēr esmu vēlējusies veicināt labdarību - labdarības akcija Ziemassvētkos vietējiem, brauciens uz bērnu namu, naudiņas iedošana ubagiem uz ielas, māju meklēšana noklīdušiem kaķiem. Tāda es esmu. un varbūt atsevišķu vīriešu izvilkšana no viņu problēmām, motivēšana un cenšanās par labu viņu laimei ir arī kaut kāda riebīga labdarības akcija, kas tikai sausina manu sirdi?

Visu nakti un rītu sirdsapziņa un apziņa cīnās ar mani. Bleieres lekcijas pārāk daudz kavētas un vieslekcijā obligatoriskā, nevar tā vienkārši ņemt un padoties slimībai. vēl tikai mazliet jāiztur. jāsaņemas, jāsadzeras zāles, jāuzslauka asins un aidā, Linda, cīnies!
Go girl!

(..)
Just let me remember me
Without you in my eyes
(..)
If I were a painting
I wouldn't feel
And you wouldn't be breaking my heart

FRIENDS
season 3 episode 17
"I'm sorry?! are You speaking with me or sleeping with somebody else?"

Man vienmēr šķita, ka Tu esi tas cilvēks, kas mani nekad nesāpinātu. Es jutu Tevi sev cieši klāt. Es jutu Tevi vienmēr - tajās reizēs, kad naktī Tu skūpstīji man pieri un pat tad, kad Tu biji kilometru attālumā.
Bet tagad viss, ko es redzu ir saplīsusī vīna glāze un mani asiņojošie pirksti.
Tu mani šajā vientuļajās rudens dienās esi atstājis pavisam vienu. ar saplēstu sirdi un nepiepildītiem sapņiem. Acis ir tik tukšas, ka tālāk vairs nevar. Man nav kur sprukt. Vai Tu to saproti?
man apnicis iet pa tām ielām, kurās mēs bijām laimīgi. Man apnicis stāvēt pie sarkanās gaismas luksafora un nejust Tavus skūpstus. Man apnicis ir sēdēt savā gultā un gaidīt, kad, dienai beidzoties, Tu atnāksi mājās, lai mani mīļi apskautu.
Man apnicis un es gribu iet tālāk. Tāpēc vīna glāze, no kuras Tu dzēri, ir saplīsusi. un asinis uz maniem pirkstiem iezīmē sāpīgo aiziešanu.
jo man ir apnicis Tevi gaidīt tur, kur Tu vairs nekad nenāksi.

[17:48:09] A. saka: toties tu esi shodien mana favoritmeitene

"Starp tevi un mani
Ir noslēgts miera līgums
Mēs nesatiksimies"

A. Hofmanis

Viņa atspiedusies pret sienu vēroja griestus. Savilka lūpas čokurā, it kā censdamās iekost apakšlūpa, lai saturētu vārdus, kas grūstījās viņas galvā, bet galvenais - sirdī. Asaras ceturtdienas vakarā un savilkti pirksti čokurā. Viņa izdzīvoja savu tukšumu un vienatni - bez liekiem kliedzieniem un lūgšanās, lai pazaudētais cilvēks nāk atpakaļ. Tieši tādēļ viņas lūpas mēmi sakrustojās čokurā, un viņas rokas bija dūrēs. Kas bijis, tas ir izbijis.

Viņu izbiedēja nomainītā signāla telefona zvans. Uz gultas bļaustījās telefons, un mirgoja zilā gaismiņa. Viņai tik ļoti negribējās atbildēt.
Zvanīja nepazīstams numurs.

Viņa: Jā?
Viņš: Sveika, vai L.?
Viņa: Jā, tā pati
Viņš: Te M... Tu aizmirsi pateikt savu durvju kodu.

Viņa šokā ātri noburbulēja, ka iznāks ārā pati. Noslaucījusi asaras, viņa ar drebošu sirdi atvēra durvis.
M. sēdēja mašīnā. Tad izkāpa un .. kautrīgi piegāja pie viņas. Brūni mati un suņa actiņas. Tik mīļš un skaists viņš pirmo reizi mūžā stāvējā viņas priekšā. Ar dāvanu.
Ar mulsumu saldais spāņu sarkanvīns iegūla viņas rokās. Ar straujiem sirdspukstiem viņa viņu apskāva. Un pateica paldies.

Ar ceturdienas vakaru sākās viņas atlabšana. Ne jau ar faktu, ka kādu ir ieinteresējis viņas smaids vai ķermenis, vai labākajā gadījumā viņa pati.
Bet gan ar faktu, ka dievticīgais M. bija pastāstījis Dievam par viņu. un viņa tagad ik uz soļa zina, ka kāds kaut kur ir. Viņu sargā.
Un ne jau Dievs, kura eksistencei viņa netic. Bet gan cilvēki, kas stāsta par viņu, ticēdami, ka viss būs labi.

Bet ar M. viņa pavisam noteikti aizies uz randiņu.. kad abi sakārtos savu pašreizējo dzīvi.

..man Viņa tik ļoti pietrūkst .. nometot visu pie zemes, es attopos mirkļos, kuros mēs bijām laimīgi.

un draudzene šodien jautāja
"kāpēc Tev Jāņa zeķes vēl tur stāv?"

"es neesmu aiztikusi veļas žāvētāju kopš dienas, kad viņš vairs nav mans. un lai tā arī paliek"

lai paliek viss, kas bijis ..

Just because I'm losing
Doesn't mean I'm lost
Doesn't mean I'll stop
Doesn't mean I'm in a cross

Just because I'm hurting
Doesn't mean I'm hurt
Doesn't mean I didn't get what I deserve
No better and no worse

I just got lost
Every river that I've tried to cross
And every door I ever tried was locked
Ooh-Oh, And I'm just waiting till the shine wears off...

You might be a big fish
In a little pond
Doesn't mean you've won
'Cause along may come
A bigger one

And you'll be lost
Every river that you try to cross
Every gun you ever held went off
Ooh-Oh, And I'm just waiting till the firing stops
Ooh-Oh, And I'm just waiting till the shine wears off
Ooh-Oh, And I'm just waiting till the shine wears off
Ooh-Oh, And I'm just waiting till the shine wears off...

kad gāju ierastajā apgaitā pa stradiņslimnīcas māju korpusiem, ievēroju vienu konkrētu lapu. es nezinu, kas mani piesaistīja visvairāk - vai spilgti dzeltenā krāsa vai arī fakts, ka tā vienmuļi gulēja peļķē. katrā ziņā - es to pacēlu un noliku zālītē.. pie pārējām.

Tagad gaidu draudzeni atbraucam un zinu - mani arī pamazām noliek pie šīm "pārējām lapām". Es atkal iejūku pūlī un atgriežos. Lienu ārā no čokura un zinu, ka manos visgrūtākajos brīžos man būs apkārt cilvēki, kam es neesmu vienaldzīga.
es zinu, ka uzsākot savu kārtējo cīņu tajā pašā liktenīgajā nodaļa, zem tā paša daktera rokas, es iemigšu laimīga. par spīti visam, man ir daudz vairāk nekā pārējām "lapām, kas vientuļi guļ peļķē, līdz kāmēr kāds tās paceļ"

šodien attapos neķemmētiem matiem starp milzīgu bardaku dzīvoklī. nedēļu neesmu kārtojusi māju. tagad .. tagad es nevienu negaidīju. sapurinājos, iegāju dušā, saziedos, saķemmējos un sakārtoju māju, aizdedzinot vīraku un uzpilinot uz lampas aromātisko elliņu.

ar katru dienu arvien priecīgāk.

es reti kad dusmojos un man vēl retāk gribās kādam iespert.
Bet tam vīrietim, kas man trolejbusā 20 minūtes aiz muguras tīrīja savas zobu spraugas ar to briesmīgu troksni, biju gatava laiski iespert starp kājām un iedot zobu bakstāmo kociņu

nu jau trešo nakti zem divām segām. auksti vienai

viņas parastais "mjau" un viņas dažbrīd "nav"..
taču šorīt es atklāju jaunu vārdu viņas leksikā.

kad no rīta noņēmu roku no viņas un atņēmu pamostoties segu un sāku rāpties ārā no gultas viņa teica "eu" .. neizpratnē skatoties, ko es iedomājos, paŗtraucot viņas apķeršanu un uzsākot modināšanu ar siltas dubultsegas noņemšanu.

smieklīga viņa man

un tagad pa nopietnam.

sirdī ir tāds tukšums, ka nezinu, kur likties.

ir vienkārši bezcerība. acu skatiens tukšs, turklāt aizpampušās acīs, kas parazitē uz bālās sejas. ir neglābjami sāpīgi apzināties, ka es vairs nekad nepieskāršos tai dzimumzīmītei uz pirksta, viegli ķiķinot par neordināro vietu. Viņš vairs nekad naktī nečukstēs "Tu esi eņģelis", un es vairs nekad nemurrāšu viņa apskāvienos.

zinu, ka tas viss ir jāpieņem. bet man apnicis, ka visi skandina: "Tu esi stipra. Tu tik daudz ko esi pārdzīvojusi, Tu izturēsi, saulīt, Tu zini, ka viss būs labi".. Bet kas, ja man ir apnicis būt pasaules lāpītājai, tam stiprajam ķēdes posmam, kas vienmēr visus draugus uzstutē uz kājām? Ja es redzu, ka es atkal esmu kādam devusi visu sevi no a līdz z, bet tagad atkal jau esmu iztukšota, turot rokās trauslu zara gabalu, kas mani vēl mazliet tur virs bezdibeņa. Man apnicis būt stiprai.. visam ir savas robežas!

man patīk manas ģimenes humors.

kad šodien pēc sestās asins noņemšanas mēģenes paģību, tētis mani pēc tam mierinot teica, ka šodien vienkārši starptautiskā donoru diena

es negribu šodien braukt atpakaļ uz Rīgu uz to pamesto nostūri - savu dzīvokli. man tik ļoti patīk mājās! te ir TĀĀĀĀĀĀĀĀĀDS miers!

sarakste ar postponed.
cik labi, ka ir dvēseļu biedri. un cilvēks, kam uzticēt. un saņemt pretim smaidu

"Tev .... Tev jāveseļojas ilgi. Un tas ir par to, ka visi visiem neder un katram ir savējais, jautājums par to vai viņš nav sevi saslimdinājis ar neīstām attiecībām pirms tam un nestāv Tavā priekšā ar salauztu sirdi un nespēju mīlēt"
 
 nedomāju, ka tas ir iemesls, bet lai vai kā - man patīk šī doma, tā vispārīgi. par attiecībām.

šorīt sagaidīju saulrietu, padziedāju ar kaķi un pamazām taisos uz mājām. Viņa tik skaisti skatās uz mani ar tām pogas lieluma ačelēm. skatās un ņaud. un es ņaudu līdzi un prasu viņai "kā tad Tev nav?".. "nāāāv, nāāāāāv, nāāāāv".. to es šorīt dzirdu no viņas.
un atbildu -
"Jā, pelīt, es zinu, ka nav"


(jā, es saku KAĶI saucu par PELĪTI mīļvārdā)

es varu iedomāties, ka mammai būs šoks, ka meita ieradīsies, nevis kā plānots 22:40, bet jau 10:20.. un lai jau. viņa sapratīs.
piedod spāņu valodas kontroldarb un Spolīšlekcija. man ir jātiek ar sevi galā.

pamodos 5:51 no tā, ka mani kāds spieda. Tā bija apziņa, ka esmu izviesta tā, kā tāda lupata.
Tik daudz, kas pārdomājams un tik daudz, kas tagad mierīgi jāsaliek pa prāta un sirds plauktiņiem. Tikai.. kur lai sasmeļas to mierīgumu, ja sirds bango un gribās vienkārši iet pa gaisu?
Skatos uz tām zeķītēm žāvētājā. skatos un neaptveru, ka tagad esam tikai mēs ar kaķeni. un zeķes, tām man pat bail pieskarties. Lai pāriet un norimst. Lai ir tā vieglāk. lūdzu!
es lūdzos spēkus šo visu izturēt.. un nekļūt par apātisku būtni.
es nezinu par ko man tas viss, es tiešām nezinu.
to, ko es sajutu martā guļot sniegā, man tagad jāsaņurca un jāiespārda kaktā. es lecu uz mājām. rast sirdsmieru un kārtot pārējās problēmas.

wish me luck.

ir lietas un cilvēki, ko vienkārši jāiemācās izdzēst!

vannas putās, ar vīna glāzi rokās un laptopu uz veļasmašīnas, kas rāda FRIENDS.

izbaudu.

Labrīt ..

šorīt pēc ilgas pauzes rītu sāku ar "RBI", klsusoties sava mīļcilvēka postponed balsī.

rīt vakarā lecu uz mājām, ar steigtu.

un mēģinu izvilkt mācības.

problēmu vairāk kā saprašanas, bet tādēļ man šūpulī ielika to lielo spēku, lai es ar snīpi gaisā tiktu visam pāri!

šorīt pamodos divas reizies. pirmajā, kad mīļotajam bija jābrauc prom, otrajā, kad kaķene bija uzrāpusies uz manis, un skaļi ņaudēja. Atvēru acis un Mazā skatījās man cieši, cieši actiņās, gaidīdama, kad es izrāpšos un ielikšu viņas mīļākos konservus tukšajā šķīvī .. tā nu es vēl aiz vien apakašveļā un siltajās čībās staigāju pa māju un tūliņ dzeršu kafiju. Lai vai kā, kad atplēsu kafijas bundžiņai pārvilkto folijam līdzīgo materiālu, tas ieplīsa sirsniņas formā. Tā arī atstāju, necentos noplēst visu.
jo tā es šorīt jūtos. sirsniņveidīgi.

I wish You weren't my dream

Līdz 2:00 tas viss izvērsās smieklos un jokos, mazliet darbā. tad miegs.

ar modinātāja troksni robotiņā pamodos 5:00, ieslēdzu gaismu, pabaroju kaķi, ieslēdzu datoru, piesēdos uz zemes, pasēdēju, izslēdzu kompi, izslēdzu gaismu un biju atpakaļ gultā.

Un nu jau no 6:30 turpinu čibināties. berzēju acis un dusmojos. uz sevi, skolu, un kaķi, kas murrā un ņurkājas klāt (protams, ka nespēju atteikt tām žēlajām actiņām)

Labrīt! dzeram rīta tēju un smeļamies iedvesmu un enerģiju dusmās

reiz lasīju aneteens ierakstu un aizdomājos, ka man ir līdzīgi - es nezinu vai Stradiņi vai dzīve kā tāda ir notrulinājusi manu rakstīšanu. Vai arī vienkārši, vairs ne gluži neesmu tā meitene, kas visu tā izdzīvoja, kā kādreiz. Tagad es vairāk pārdomāju pirms tā brīžā, kad izplūstu asarās. Tagad es padomāju, vai ir tā vērts vispār skumt, meklējot prieku un nesarežģot, piemēram, attiecības.
Saviem cilvēkiem es esmu iedevusi zināmu devu brīvības, zinu, ka tie atgriezīsies pie manis, ja būšu tiem vajadzīga. Pati es negribu nevienam uzplīties ar savu klātbūtni. Tāpat arī attiecībās - man nav nekas pretim, kad mans mīļotais izklaidējas ar saviem draugiem, vai kad visu dienu neesmu saņēmusi nevienu īsziņu - katram ir sava ikdiena, jāoadara visi darbi, jāizskraidās un jāsadarās.
Jau no vakardienas esmu Šķieneros - mājās. atmetusi Rīgai ar roku, šodien pa ilgiem laikiem izdzīvoju kārtīgu lietus rudeni laukos. Ar lapām rokās, lietu matos un smaidu sejā es satiku sen neredzētus cilvēkus. Ja veselība atļaus, šodien braukšu uz zaļumballi. un lekšu kā toreiz.

Tētis spiež burkānu sulu, mamma cepj pīrāgu, es izslaucīju kāpņu telpu. Viss kā senāk. un es baudu pasaules mieru!

17:00 basket.lv virtuālā tikšanās ar mīļoto - internetā online spēle.

"ir tavu vardu liktenis ieaudis man sirdī ar tūkstoš dzīpariem"

iesēsties vēlā vakarā trolejbusā un aizlaisties laimē.

un tā mēs dzīvojam - 19. trolejbusa galapunktu attālumā

saņēmu paciņu no mājām.

mammas cepti pīrādziņi. mm!

sēdēju vannā. dušojos. un izrunājos ar kaķi.

ko mēs tur teicām par to laimi vienkāršās lietās? :)

Tik pelēks rīts man iesitāssejā pulksten 7:00. Auksts, drebuļains.. un čirkainos matos iepinusies rudens lapa.

Uz atvadām skūpsts un vārds "mazulīt". Un nu diena var būt tik pelēka, cik vien vēlas. man ir saule sejā. Jau no marta.

alcoholic  uzsāka vielu pārdomām.

Un te nu es sēžu pie balkona malas, skatos, kā vējš dzenā lapu un domāju, par to, kas ir laime.
skaidrojošā vārdnīca piedāvā sekojošo: "Laime ir dziļa apmierinātības un prieka izjūta; apstākļi, stāvoklis, kas to izraisa."
un te nu rodas nākošais jautājums par cilvēku vērtībām un to, kas viņu izpratnē ir "apstākļi, stāvoklis, kas to izraisa".
Katrā ziņā mana laime slēpjas vienkāršās cilvēciskās attiecībās, es alkstu pēc tām. Ja man blakus ir mīļots cilvēks, vai kārtīgs drauga plecs, es zinu, ka esmu laimīga. es esmu laimīga mājās, kad mamma uzcep ābolu pīrāgu, vai kā es redzu, kā manu vecāku sirmie mati izslīd caur maniem pirkstiem un es zinu, ka mīlēšu šos cilvēkus līdz mūža galam un vēl vairāk.

Bet kādēļ es nesaku skaļi, ka esmu laimīga? Jo man vienmēr sanāk laimes sajūtu pazaudēt uzreiz pēc izrunātajiem vārdiem. un tā ir vienmēr - es pazaudēju to, ko nosaucu par savu laimi.
Katrā ziņā - es gribētu būt tik patiesa būtne, lai tā lapa aiz loga mani padarītu laimīgu. Lai man nav jāskumst par pašreizējo vientulību vai naudas maka iztukšoto saturu. es gribu būt laimīga par to pašu neko.

teica, ka globālās sasilšanas ietvaros iespējams, ka Latvijā drīz būs tikai ziema.
JOPCIK!
tas tak ir ideāli!!!!

Barošanās posms uzsākts. Ap Ziemassvētkiem mani varēs kaut nost