Vakar satiktu sen neredzētu paziņu. Parunājām par jaunumiem un vecumiem divu stundu garumā, lai gan biju plānojusi steigties uz Rīgas mājām, lai varētu ātrāk tikt uz pavisam īstajām mājām.
Lai vai kā man pēc tam visu ceļu bija jādomā par sevi un visām savām attiecībām.
Gribot negribot sapratu, ka pati vien esmu vainīga pie savu neizdevušosas attiecību statusiem ..
Man savu sirdi ir piedāvājuši vīrieši - vecāki, nodrošināti, izsmalcināti un visādi citādi it kā meiteņu sapņi, bet es vienmēr (tiešām VIENMĒR) priekšroku esmu devusi vai nu jaunākiem un zaļākiem, vai nu vecākiem un dzīves nezinīšiem. Es vienmēr esmu kritusi tādās attiecībās, kurās pati zināju, ka būšu ielāps. Attiecībās, kurās es esmu mūza, kas paceļ otru cilvēku augstāk par zemi, atdodot visu sevi, visus savus pēdejos spēkus, nekad negaidot kaut ko pretī, nekad nesūkstoties pašai par savām problēmām.
Vienmēr esmu zinājusi, ka viņiem interesē mana miesa un tas zināmais mīļums. Un, jā, es esmu sevi mānījusi ar cerībām, ka kādu reizi viņiem šī lāpīšanās pāraugs pavisam īstā mīlestībā.
Vai tas ir apzināti nepazināti? Izvēlos šādas "attiecības", jo nevēlos vairs neko nopietnu? - atkal dzīvot kopā, mīlēt uz pieciem gadiem un nēsāt gredzenu pirkstā.
Vai arī .. vienmēr esmu vēlējusies veicināt labdarību - labdarības akcija Ziemassvētkos vietējiem, brauciens uz bērnu namu, naudiņas iedošana ubagiem uz ielas, māju meklēšana noklīdušiem kaķiem. Tāda es esmu. un varbūt atsevišķu vīriešu izvilkšana no viņu problēmām, motivēšana un cenšanās par labu viņu laimei ir arī kaut kāda riebīga labdarības akcija, kas tikai sausina manu sirdi?